Kāds sociālo tīklu lietotājs tviterī publicējis ierakstu: Šķiet, ka daudziem «Latvijas patriotiem» ideja par valsti ir svarīgāka nekā cilvēki tajā. Šā ieraksta autors acīm redzami ir pārliecināts, ka atbilde uz jautājumu, kas svarīgāks – valsts vai cilvēks, ir nepārprotama – protams, ka cilvēks.
Šo ierakstu internetā atbalstīja daudzi no tiem, kuri skaitās piederīgi pie sabiedrības «smalkākā» gala. Pirmajā brīdī viss šajā izteikumā šķiet loģisks un pat pašsaprotams, taču tikai līdz brīdim, kad šo atziņu savieto ar savu personisko pieredzi. Nezinu, kāda un cik liela ir šā ieraksta autora dzīves pieredze valstī, kas saucās PSRS, nevis Latvija, bet es šos laikus atceros labi un man šī pieredze nav diez cik patīkama. Turklāt nepatīkama ne tik daudz tāpēc, ka veikalā ne vienmēr bija desa un sviests, bet gan tāpēc, ka šo veikalu «greznoja» izkārtne kirilicā ar uzrakstu Gastronom. Toreiz biju nacionālists un no tā nekautrējos.
Kad perestroikas laikos iesaistījos Atmodas procesos, tad domāju nevis par Levi’s džinsām un piecdesmit desu šķirnēm veikalos, bet gan par sarkanbaltsarkano karogu, kuru sapņoju redzēt brīvi plīvojam savā zemē. Proti, domāju pirmām kārtām par valsti, nevis par to, kā šajā valstī dzīvosim. Var jau būt, ka tādi patrioti (atšķirībā no ieraksta autora, atļaušos šo vārdu nelikt pēdiņās) mēs bija mazākums un vairums domāja ne tik daudz par valsti, cik par tām iespējām, kādas pavērsies. Varbūt. Tomēr savā apkārtnē vairākumā redzēju cilvēkus, kuri izgāja demonstrācijās Daugavmalā un cēla barikādes Vecrīgā patriotisku apsvērumu dēļ, nevis domājot par cilvēktiesībām vai citām civilām brīvībām. Tās, protams, ir svarīgas, taču runa ir par prioritātēm.
Piekrītu domai, ka patriotisma vārdā ir tikušas un joprojām tiek izteiktas neskaitāmas muļķības, daudz nelietību pastrādāts. Tāpat var saprast antipatriotiskos liberāļus, kuri patriotismu (līdztekus reliģijai) uzskata par galveno konfliktu (karu) cēloni pasaulē. Par to var diskutēt, bet, kā liecina vēsture, patriotisma nīdēšana problēmu neatrisina. Pirms vairāk nekā simts gadiem mūsu kreiso liberāļu priekšteči - komunisti - jau bija izsludinājuši cīņu pret patriotismu un reliģiju kā visu nelaimju sakni (gluži kā tagad). 1914. gada jūlijā šī viņu ideoloģija izjuka pa vīlēm divu nedēļu laikā. Tiesa, trīs gadus vēlāk karš visiem bija tā noriebies, ka tā atdzima no jauna, un Krievijā viņiem pat izdevās pārņemt varu. Vairums mūsdienu liberāļu mērķu (gendervienādība, seksuālā emancipācija, ateisms, valstiskuma noniecinājums utt.) uzreiz pēc Oktobra apvērsuma tika ieviesti dzīvē. PSRS sākumposmā vārdi - dzimtene, patriotisms, tēvzeme - bija aizliegto vārdu sarakstā. Situācija mainījās, kad Staļins trīsdesmitajos gados uzsāka valsts militārizāciju un armijas Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU) ziņoja, ka ar saukļiem par vispasaules revolūciju nevar cīņai saliedēt pat bataljonu. Kur nu vēl visu armiju. Staļins šo ziņojumu ņēma vērā un burtiski dažos gados (1933.-1934.) radikāli mainīja visu ideoloģisko kursu, uzsvaru liekot uz šovinistiski patriotisko dominanti.
Jāatzīst, ka militāri vājām valstīm (Latvija neapšaubāmi tāda ir) vispārējais miemīlīgums ļauj justies drošākai, jo, paaugstinoties agresivitātes līmenim, draudi nonākt starp lielāku valstu dzirnakmeņiem pieaug. No šāda aspekta, mums it kā vajadzētu visur piebalsot kreisajiem liberāļiem, kuri aicina mazāk bruņoties un vairot pasaulē mīlestību, nevis naidu. Problēma tik tā, ka mēs nedzīvojam ideālajā «puķu bērnu» pasaulē, kur vilks un zaķis bezbēdīgi sadanco, un diez vai tik drīz dzīvosim. Cilvēki kopumā no patriotisma «saldās indes garšas» atteikties negrib. Ne pie mums, ne Krievijā, ne Vācijā, ne Anglijā, ne citur pasaulē. Šajā sakarā trāpīgi ironizēja Ēriks Stendzenieks, šajās dienās tviterī ierakstot: EU esot pirmajā vietā ar 306 medaļām. Tas forši, bet pirmajā vietā ir Apvienoto Nāciju Organizācija ar visām 900+ medaļām. Tik nez kāpēc cilvēki vispirms sajūsminās par SAVAS valsts sportistu uzvarām un tikai pēc tam sportistu kā tādu uzvarām. Līdz ar to atbilde uz jautājumu - kas svarīgāks - valsts vai cilvēki tajā - nav nemaz tik viennozīmīga.
