Turcijas apvērsuma mēģinājums pārsteidza.
Šķita jau, ka klasiskie militārie apvērsumi un 21. gadsimts ir nesavietojami jēdzieni. Turklāt vairāk pierasts, ka pučisti pārstāv reakcionāros spēkus, kas grib gāzt progresīvi domājošos. Šoreiz bija drīzāk otrādi. Pučs tika rīkots, lai gāztu autoritāru populistu, kurš gan ievēlēts daudzmaz demokrātiskās vēlēšanās. Apvērsuma izgāšanās nostādīja Rietumu līderus diezgan savādā situācijā, jo tiem bija jāapsveic sev netīkams līderis ar uzvaru pār idejiski tuvāku spēku.
Kā ironizēja pazīstamā Krievijas apskatniece Jūlija Latiņina, kļūda, ko Rietumu demokrātijas pieļāva 1944. gada 20. jūlijā, neapsveicot demokrātiski ievēlēto Vācijas kancleru Ādolfu Hitleru ar sekmīgu nelikumīgā puča apspiešanu, šodienas pasaulē vairs netika atkārtota. Rietumu demokrātijas apsveica Erdoganu ar uzvaru. Uz karstām pēdām sekojošā 2745 tiesnešu atstādināšana no darba pienākumiem bija gaidāmā Ankaras reakcija šim atbalstam. Ja tiesnešu korpuss vēl bija palicis režīmam nepakļauts, tad tagad, ar klusu Rietumu «svētību», šī kļūda tika labota, un arī šajā jautājumā Erdogans būs lietas «sakārtojis».
Skaidrs, ka Turcijas politiskais režīms izmantos radušos situāciju, lai pilnībā notīrītu laukumu no jebkādiem potenciāliem pretiniekiem. Šī unikālā iespēja likusi ne vienam vien konspirologam izvirzīt teoriju par paša Erdogana inspirētu viltus apvērsumu, taču šo versiju atstāsim nenopietnām sarunām pie alus kausa. Diemžēl jākonstatē, ka Erodogana režīma nostiprināšanās nav laba ziņa ne tikai reģionam, bet visai civilizētajai pasaulei. Kāpēc?
Pasaules prakse liecina, ka režīmi, kuru galvenā iezīme ir domāšanas arhaisms un vēlme atgriezties kaut kādā iedomātā ideālā pagātnē (ideja atjaunot Osmaņu impēriju tās kādreizējā varenībā), nav spējīgi saprātīgi evolucionēt. Kā likums notiek pretējais process. Tā kā plaisa starp režīma uzburtajiem mitoloģiskajiem fantomiem un realitāti nemitīgi paplašinās, pieaug režīma rīcības neadekvātums. Lai šo plaisu pārklātu, nemitīgi jāpastiprina represīvās struktūras, jāierobežo dažādas brīvības, pirmām kārtām vārda brīvība, un jāmazina politiskā konkurence. Savukārt bez politiskās konkurences režīms izvirst. Tas kļūst arvien kūtrāks vispārējo mērķu sasniegšanā un arvien vairāk vērsts uz sava pašlabuma gūšanu. Strauji pieaug korupcijas apmēri un nepotisms. Tādi tirāni kā Staļins un Mao šo savu režīmu vājo vietu labi apzinājās un tālab laiku pa laikam rīkoja «tīrīšanas». Vecos laiskumā aptaukojušos kadrus nomainīja pret jauniem, sevi pierādīt gribošiem. Taču, lai šādas tīrīšanas īstenotu, jābūt spēcīgai ideoloģiskai doktrīnai, kas aizrauj masas.
Erdogans par šādu ideoloģiju cenšas izmantot islāmu, bet Turcija ļoti ilgi bijusi izteikti sekulāra valsts un islāmisms sabiedrībā nav diez cik populārs. Tāpēc lietā tiek likts cits efektīvs instruments - nacionālisms, taču nacionālisma karoga pārlieka vicināšana noved pie attiecību pasliktināšanās ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, kas Turcijai ilgtermiņā nekādas dižās dividendes nedod. Tieši šī iemesla dēļ apvērsums arī tika rīkots, jo arvien skaidrāk iezīmējas acīmredzamais - režīmam nav pozitīvās programmas. Tāpēc arī Rietumu demokrātiju liekulīgie atbalsta vārdi Erdoganam izklausās tik divkosīgi.
Turcijai kā valstij par labu nenāks arī armijas pazemošana. Televīzijā rādītā civiliedzīvotāju ņirgāšanās par sagūstītajiem karavīriem, necilvēcīgie apstākļi, kādos tiek turēti apcietinātie armijnieki (pārpildītas, neventilētas telpas, kurās temperatūra sasniedz 45 grādus), bruņotajos spēkos var radīt vienīgi demoralizējošu efektu. Tā kā armija Turcijas vēsturē vienmēr ir bijis līdzsvarojošais elements, tas nozīmē, ka valsts struktūru degradācijas un režīma kroplīgo mutāciju rašanās temps tikai paātrināsies. Līdz ar to Erdogana režīma tuvināšanās ar klīniski tuvo Putina režīmu ir tikpat kā neizbēgama, bet tur, kur satiekas divi neadekvātie, tur gaidāmas nepatikšanas. Arī ES politiķiem derētu mazināt savu liekulību un stingri norādīt Erdoganam, ka uzvara pār pučistiem vēl nedod viņam indulgenci justies un rīkoties kā viduslaiku sultānam.
