Gandrīz ikvienā sīkākās partijas kongresā patētiski tiek teikts, ka šis ir vēsturisks notikums, kurā izšķiras mūsu tautas liktenis, lai gan šīs frāzes jēga ir apmēram tāda pati kā laika ziņās – mainīgs mākoņu daudzums, vietām skaidrosies. Proti, nekāda. Par Jāņu dienas priekšvakarā Lielbritānijā paredzēto referendumu to nevar teikt. Tas patiešām būs vēsturisks un izšķirošs ne tikai pašiem britiem, bet visai pasaulei, tajā skaitā arī mums.
Kāpēc šī referenduma iznākums būs tik svarīgs? Tāpēc, ka tas būs referendums par turpmāko stabilitāti Eiropā. Lai arī iesākumā ES projekts tika virzīts kā ekonomisks tērauda un ogļu kopējais tirgus, tā galvenā ideja bija militāro konfliktu novēršana Eiropā. Gadu tūkstošiem Eiropa ir bijusi aktīvas karadarbības zona, kur kaimiņi ar kaimiņiem regulāri plēsušies. 20. gadsimtā šeit izcēlās divi ārkārtīgi postoši kari, un pēdējais no tiem bija tik asiņains, ka sabiedrībai bija liela vēlme pateikt - nu reiz pietiek. Sabiedrība to pateica, un radās ES.
Šodien ir izaugušas jau vairākas paaudzes, kuras karu ir redzējušas vien televizora ekrāna vai datora monitorā, kur ikviens, guļot uz dīvāna un klēpī turot «kaujas lauku», var līdz apnikumam «izkaroties». Briesmu sajūta ir totāli notrulināta. Gan sabiedrībā, gan politiskajā vadībā. Pēc dzelzs priekškara sabrukuma radās «vēstures beigu» ilūzija. Turpmāk nu tik pasaule lineāri attīstīsies pa miera, demokrātijas un individuālo brīvību ceļu. Nekādi komunistu bloki šo ceļu vairs neapdraudēs. ASV politologs Frensiss Fukujama 1992. gadā pat izdeva grāmatu - Vēstures beigas. Taču, ja pats šīs grāmatas autors jau pēc dažiem gadiem saprata savu kļūdu un atzina vēstures beigu koncepta kļūdainību, tad Rietumu (īpaši Rietumeiropas) sabiedrība un turienes politiskā elite līdz pat pēdējam laikam (un liela daļa vēl pat šodien) to neatzīst un atzīt negrib. Viņi joprojām dzīvo pārliecībā, ka pasaule beidzot ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, kurā valdīs mūžīgais miers un labklājība, ja vien strikti turēsimies pie tiem ideoloģiskajiem kanoniem, kas paredz, ka visi strīdīgie (konfliktus provocējošie) jautājumi jāpaslauka pagultē vai tie risināmi kā spēlējot spēli - nesaki ne jā, ne nē, ne balts, ne melns... Rezultātā ir radīta sistēma, kura spēj lieliski saglabāt mieru tās iekšienē, bet kura ir bīstami vāja pret ārējiem apdraudējumiem. Šis vājums skaidri izpaudās pērn bēgļu krīzes laikā, kad vadošais uzstādījums - mēs visi uz šīs zemes esam cilvēki, un neviens nevar tikt atstāts grūtā brīdī nelaimē - nonāca pretrunā ar reālajām iespējām.
Viena no Rietumeiropas problēmām, kura pamazām rūgusi jau sen, bet par kuru runāts ļoti piesardzīgi, ir tur dzīvojošo cilvēku pakāpeniska nomaiņa ar citas kultūrtradīcijas cilvēkiem. Var jau joprojām izlikties, ka tā nav nekāda problēma, bet tieši migrācijas jautājums tiek uzskatīts par būtiskāko, kurš ietekmēs britu referenduma rezultātu. Jau pats šis referenduma fakts varētu būt tas glābējzvans, kurš sapurinās Eiropas politisko eliti un liks tai saprast, ka apkārtējā pasaule nevienam nekādas vēstures beigas ar mierīgu, tolerances pārpilnu, pārtikušu mietpilsoņu dzīvi pat nedomā pieļaut. Apkārtējā pasaule laiku pa laikam atgādina, ka eiropiešiem par savu mierīgo labklājību ir jāturpina cīnīties, jo bez cīņas šajā pasaulē nekas netiek dots.
Latvijā ir pietiekami daudz eiroskeptiski noskaņotu cilvēku, kuri tikai priecājas par ES neveiksmēm un ar ļaunu prieku gaida, kad beidzot tas «gejisma perēklis» sabruks. Šie cilvēki neviltoti cer, ka briti nobalsos par izstāšanos, ES vājināsies un varbūt pat sāksies kaut kāda ķēdes reakcija. Šos cilvēkus var saprast, jo ES politika mūsu cilvēkiem dažkārt bijusi pārāk nesaprotama. Bet... Latvijas vēsture un ģeogrāfiskais novietojums nepārprotami liecina - jebkuras jukas kontinentā Latviju skar ļoti sāpīgi. Tāpēc, ja arī kādam emocionāli tā ES jau ir līdz kaklam, racionāli visu izsverot, mums izdevīgāks ir britu «paliekam» balsojums, jo nodrošina lielāku stabilitāti un drošību. Cerēsim, ka briti šādu rezultātu Jāņu dienā latviešu tautai arī draudzīgi dāvinās.
