Viedokļi: Ar kašķi inficētie jānoliek pie vietas 6 komentāri
 
Viedokļi

Ar kašķi inficētie jānoliek pie vietas

 
F64

Tagad, kad jaunā Kučinska valdība ir apstiprināta un sākusi darbu, varam mierīgi izvērtēt, kas Latvijas politikā pēdējos mēnešos ir noticis un kā šīs pārmaiņas var ietekmēt tālākos procesus. Ir populārs viedoklis, ka zināms ar partijas Vienotība priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu saistīts grupējums pārshēmojās, kā rezultātā Vienotība zaudēja dominējošās pozīcijas valdībā un politikā kopumā. Šo versiju intervijā Latvijas Avīzei atkārto arī kādreizējais prezidenta amata kandidāts Egils Levits. Tā bez šaubām ir tīra patiesība, taču tikai viena patiesības daļa. Varbūt pat mazākā, jo, klausoties šajos stāstos, var padomāt, ka līdz Straujumas demisijai Latvijas politikā viss bija kārtībā un, nebūtu Āboltiņas «spēlīšu», visi draudzīgi dzīvotu tālāk ar Straujumu galda galā

Tiek sajaukti cēloņi ar sekām. Ja Straujumas valdība būtu stipra un to atbalstītu sabiedrība, sociālie un politiskie partneri, tad Āboltiņa un viņas līdzskrējēji varētu sapņot, par ko vien vēlas, bet par to pat baidītos iepīkstēties. Tieši Straujumas valdības vājums, ko iezīmēja pašas premjeres nezinītes tēlošana (par ministru algu celšanu, par satiksmes ministra demisijas pieprasījumu un airBaltic), ļāva vai lika Vienotības vadībai rīkoties. Atgādināšu, ka pirms Straujumas demisijas gan valdības kopējais, gan Vienotības reitings vairākus mēnešus turpināja kristies. Straujumas demisijas brīdī tas bija kritiski zems. Līdz ar to teikt, ka nebija nekāda politiska iemesla valdības vadītājas maiņai, nozīmē grēkot pret patiesību. Cita lieta, kas no visa iecerētā sanāca. Var piekrist, ka Vienotība iegāzās ar seju peļķē, taču mēs būtu pēdējie nelgas, ja vien kā lētā komēdijā pasmietos par dubļos nokritušo un no notikušā neizdarītu nopietnus secinājumus.

Ja atzīstam, ka politiskā krīze bija, tad jāsaprot tās dziļākie cēloņi. Vai valdības maiņa šos cēloņus novērsa un nākotne var likties rožaina? Galvenā problēma bija politiskais nogurums, kuru ikdienā apzīmē ar vārdu «stagnācija». Ideju un mērķu trūkums, kas nevis spiež varu mobilizēties, bet, tieši otrādi, mudina tās elementus laiski rušināties katram savā mazdārziņā (ministrijā). Rezultātā vara izskatās nekam nederīga un – galvenais – nevajadzīga. Sabiedrībā jau gadiem pie labā stila skaitās paironizēt – vai mums vispār ir vajadzīgs prezidents? Viss iet uz to, ka drīz sāks ironizēt – vai mums vispār ir vajadzīga valdība? Un tādas politiskās partijas? Šī ironija tikai pirmajā brīdī var šķist nevainīga. Tā liecina par dziļu valsts politiskās pārvaldes krīzi, kas izpaužas pārliecības zudumā, ka esošā vara ir morāli tiesīga pārvaldīt valsti.

Ko piedāvā Kučinskis? Pārvērst valdību no atsevišķu partiju vadītu ministriju kopuma par vienotu komandu kopēju mērķu sasniegšanai. Līdzšinējā politiskā sadrumstalotība, kas visai bieži pāraug nožēlojamā sīkmanībā, ir tas, kas sabiedrībai pieriebies. Cilvēkiem ārkārtīgi nepatīk šī mūžīgā kašķēšanās un deķa vilkšana katram uz savu pusi. Atcerēsimies situāciju Rīgas domē pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām. Toreiz tur valdīja ļoti nestabila, nepārliecinoša (izšķirošos balsojumos bija jādabū opozīcijas atbalsts) un ļoti kašķīga koalīcija. Nedomāju, ka Rīgas dome Ušakova vadībā var lepoties ar dižiem sasniegumiem saimnieciskajā jomā. Taču jau no pirmās Ušakova vadības dienas tika uzsvērts, ka «pie mums nav iekšējo kašķu». Izrādās, ka tas strādā.

Vai Kučinskim izdosies tikt vaļā no šīs Latvijas politikas hroniskās slimības – kašķa (sīkmanības)? Gribētu to viņam novēlēt, lai gan lielas ticības nav. Taču cita ceļa arī nav. Latvijas politiskā sistēma uzrāda spēcīgas erozijas pazīmes. Kučinskim kā jaunas valdības vadītājam ir dots īstermiņa (jo valdību par jaunu var dēvēt vien nosacīti) sabiedrības uzticības kredīts. To var izsmelt ļoti ātri, un sekas šādai situācijai var būt spēcīgas politiskās turbulences – līdzīgi kā 2011. gadā. Ar to nedomāju kārtējo Saeimas atlaišanu, jo vēsture vienmēr izgudro jaunus (vai labi aizmirstus vecos) risinājumus un, kādi tie būs šoreiz, grūti prognozēt. Taču jebkurā gadījumā tie būs nelabvēlīgi esošajai politiskajai elitei. Pēdējais laiks to tai saprast un rīkoties. Uzstādīt augstus, bet reāli sasniedzamus mērķus un pašiem nolikt pie vietas uz kašķiem tendētus politikāņus. Citādi to izdarīs tauta.



Komentāri [6]
#
pedikulōzie 18.februāris 2016 9:57 atbildēt
arī!
 
#
Politiskais 16.februāris 2016 22:13 atbildēt
Āboltiņa - patiesais tautas likstu cēlonis, īstais tautas cīņas mērķis.
 
#
Anonymous » Politiskais 18.februāris 2016 6:11 atbildēt
Āboltiņa gab patiesais tautas likstu cēlonis, gan prasta mačka. bet īstais tautas cīņas mērķis, lai tādas mačkas neregulētu satiksmi.
 
#
politiķi mūsu nogulsnes...augšā 16.februāris 2016 11:56 atbildēt
ne es, Žvaņeckis par putina bandu...........
pārmainīt ekonomiku no komunistu izsišanas ekonomikas uz ekonomisku ekonomiku??????????????
Domājat , būs kaut mēginājums???????????????
 
#
Hotābičs Kučinskis ?? 16.februāris 2016 11:33 atbildēt
:--)
 
#
Enomali Rahmonova brālis 16.februāris 2016 11:29 atbildēt
latkovskis ir baiilīgs pļāpa- "Nedomāju, ka Rīgas dome Ušakova vadībā var lepoties ar dižiem sasniegumiem saimnieciskajā jomā. "...Uzsvars nav uz lellīti Ušakovu,bet tiem, kas spēj saviem smertdeļiem radeļim un sev izgādāt piem. tāda veida "pasūtījumus" kā vakar publiceja- par vid 60 000 € /gan iekārtot 24 bērnu spēļu laukumus(domājams, reālās izmaksas nepārsniegs 3000 vai 4000 , max. 5000 $)
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *

Izglītība & Karjera

Skonto Būve
 
This site uses Genecy custom templates for DFP