Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sagatavojusi jaunu reģionālās reformas koncepciju. Reformu paredzēts ieviest 2021. gadā, kad plānotas pašvaldību vēlēšanas.
Pagaidām piedāvāti divi iespējamie varianti, no kuriem viens paredz, ka tiks izveidots 49 novadu un deviņu republikas pilsētu administratīvā iedalījuma modelis, bet otrs – 29 sadarbības teritoriju izveidošanu ap nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centriem.
Tā kā tikai 2009. gadā ar lielām mokām izdevās pabeigt iepriekšējo administratīvi teritoriālo reformu, tad izvirzās jautājums, kāpēc atkal tiek kustināts šis politiski jutīgais jautājums? Var piekrist, ka iepriekšējo reformu grūti nosaukt par īpaši sekmīgu, jo tā tika realizēta kā ilga un smaga kompromisa rezultāts, kad skaistas idejas saskārās ar reālo dzīvi un reāliem cilvēkiem ar vēl reālākām interesēm. Atbildīgais ministrs Kaspars Gerhards skaidro, ka bijis valdības uzdevums līdz šā gada decembrim radīt koncepciju kā platformu tālākām diskusijām. Valdības uzdevums formāli izpildīts; ministrs ir uzmanības centrā, sniedz intervijas, un neviens viņam nevar pārmest, ka kaut kas nav izdarīts. Tajā pašā laikā politiskajā tirgū ir pamests kauls ar diezgan treknu gaļas gabalu tam riņķī, gar kuru politiķiem savā starpā plēsties un rieties turpmākos sešus gadus.
Protams, ka nelielās pašvaldībās naudas ir mazāk un to pašu grūtāk izlietot maksimāli efektīvi. Tas ir bijis skaidrs vienmēr, bet šī skaidrība ne mirkli nav atturējusi tā dēvētos pagastvečus sisties līdz asinīm un pat līdz nāvei (pārnestā nozīmē), lai tikai saglabātu savu vietu pie pīrāga sadales. Iepriekšējās reformas laikā ar grūtībām izdevās pieņemt esošo pašvaldību sadalījumu, kas paredz 119 novadu. Nav nekāda pamata domāt, ka kaut kas būtu mainījies un tagad Saeimā esošie politiskie spēki daudz gludāk vienosies uz vēl mazāku pašvaldību skaitu? Sišanās un plēšanās būs tikai divreiz lielāka, jo esošie novadi jau ir lielāki un tajos apgūstamie resursi arī ir prāvāki (tātad zaudēt var vēl vairāk).
Gerhards labprāt runā par dažādiem pakalpojumiem, kurus pašvaldības sniedz iedzīvotājiem un kurus tās varētu sniegt vēl labāk, ja notiktu pašvaldību apvienošanās un tās kļūtu apmēros lielākas, taču maz tiek runāts par galveno. Par naudas plūsmām, kas nodrošina šos pakalpojumus, jo tur, kur naudas plūsmas, tur arī šo plūsmu smēlēji. Lai gan tas nenozīmē, ka šajā sistēmā obligāti notiek kaut kādas nelikumības, tieši pašvaldībās vērojamas milzu izšķērdības un veidojas noslēgtas klanu sistēmas, kuras ne tik vien barojas, bet pilnīgi nesamērīgi uzblīst treknumā no pašvaldību līdzekļu «apgūšanas».
Līdzšinējā cilvēces vēsture liecina, ka, dalot kopējo naudu (pašvaldību budžeti tādi bez šaubām ir), naudai ir tendence plūst to cilvēku un uzņēmumu virzienā, kuri kaut kādā mērā saistīti ar tiem, kuri šo naudu dala (kuri ir pie varas). Protams, vienās sabiedrībās tas notiek vairāk, atklātāk un ciniskāk, citās mazāk, slēptāk un kaunīgāk. Mūsu uzdevums un mērķis ir šo saistību mazināt, bet diskusijās šo faktoru cenšas vispār ignorēt, it kā tas nemaz nepastāvētu un to pat nedrīkst pieminēt gluži kā karalienes Viktorijas laika Anglijā seksu. Taču tieši tas ir izšķirošais jebkuras reformas bremzēšanā. Ja to ņem vērā, tad jau tagad ir skaidrs, ka reformai nav gaidāma nekāda pretimnākšana no pagastveču puses, un zināma ir arī viņu motivācija, par spīti runām par «iedzīvotāju interesēm» un tamlīdzīgi.
Ir tikai viens gadījums, kad politiķi ir gatavi iet pretī «iedzīvotāju interesēm», pat ierobežojot paši savas vēlmes un intereses. Tas ir tad, kad kaut kas sabiedrībā ir sasāpējis un sabiedrība aktīvi pauž savu nostāju. Tad politiķi cenšas pieskaņoties šai nostājai un cenšas noķert vilni, cerībā, ka tas uznesīs viņus jaunos politiskos augstumos. Vai administratīvi teritoriālās reformas jautājums ir sabiedrībā sasāpējis? Stipri šaubos. Tas nozīmē, ka tiks kulti tukši salmi un, kamēr jautājums neaktualizēsies tieši tautā, tikmēr nekas būtiski nemainīsies. Viss ir tikai mūsu pašu rokās, un šī elementārā patiesība katram sev ir jāatkārto pēc iespējas biežāk.
