Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš trešdien Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē izteica ierosinājumu 250 bēgļu ievest nevis no Āfrikas, bet gan no Tibetas. «Tibetas bēgļi būtu daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu,» norādīja deputāts. Uz šo Kaimiņa ideju asprātīgi reaģēja Latvijas Radio korespondents Ivo Leitāns, kurš mikroblogošanas vietnē twitter ierakstīja: «Cik jauki būtu, ja mēs varētu no kaut kurienes ievest Saeimas deputātus, kuri būtu «daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu».»
Acīmredzot pašam Kaimiņam savs priekšlikums šķita gluži saprātīgs, un, spriežot pēc sabiedriskajām diskusijām, viņš nav vienīgais Latvijā ar līdzīgu pozīciju. «Vai tad viņš kaut ko nepareizu pateica?» Kaimiņa domubiedri neizpratnē jautā un ir svētā pārliecībā, ka šķirot bēgļus pēc kaut kādām vispārējām etniskām kategorijām ir normāli. It kā runa būtu par pirkumu vergu tirgū vai kādā citā veikalā, nevis par palīdzības sniegšanu problēmās nonākušiem cilvēkiem. Protams, šī attieksme saglabājas līdz brīdim, kamēr viņi paši ir tie, kuri pārbauda zobu stāvokli un muskuļu stiprību (patīkamību un intelektu) nosacītajā vergu tirgū. Situācija radikāli mainītos, ja kaut kādu iemeslu dēļ šie «intelekta vērtētāji» nonāktu svītras otrajā pusē. Latviešiem, kuri masveidā bēga no Staļina šausmām, to jau nu vajadzētu zināt. Ko var zināt, nav izslēgts, ka notikumi iegriežas tā, ka vēsture atkārtojas un ir jābēg atkal. To ne mirkli nevajadzētu aizmirst.
Latvijas gadījumā nav runa tikai par bēgļiem un pat ne tik daudz par viņiem, jo mūsu valsts nav šo bēgļu galamērķis. Mums svarīgi ir atcerēties ko citu. Ir pilnīgi skaidrs, ka vieni paši mēs neesam spējīgi savu valsti aizstāvēt pret kādas citas, daudz lielākas valsts uzbrukumu. Var, protams, domāt, ka mūs neviens neapdraud un neviens pēc mūsu zemes netīko. Taču šāda domāšana ir diezgan vieglprātīga, tāpēc esam iestājušies NATO, kas mūs sargā. Taču vai Kaimiņam un tiem, kas domā līdzīgi viņam, nav ienācis prātā, kā būtu, ja citās valstīs dzīvojošie kritiskā situācijā sāktu domāt pēc Kaimiņa parauga – ko mēs tos bijušos sovjetus aizstāvēsim? Labāk stiprināsim aizsardzības līniju kaut kur Vācijā, kur cilvēki tomēr «daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu».
Tikmēr uz Minhenes dzelzceļa staciju, kur iestrēguši simtiem bēgļu, vietējie iedzīvotāji nes ūdens pudeles lielos iepakojumos un pārtikas turzas. Vīnē notiek demonstrācijas, kurās pieprasīts valdībai darīt visu, lai palīdzētu bēgļiem nonākt civilizētos apstākļos un novērstu viņu bojāeju. Islandē vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ir gatavi bēgļus uzņemt paši savās mājās. Attieksme pret bēgļu jautājumu uzrāda milzu plaisu starp sabiedrībām, kuras pēc 2. pasaules kara veidojās tā dēvētajā brīvajā pasaulē, un tām, kuras bija spiestas dzīvot aiz dzelzs priekškara.
Šī attieksmes atšķirība parāda, cik ļoti Latviju ir ietekmējis 50 gadu ilgais okupācijas periods, kad Latvijā vadīja princips, ka cilvēks ir vien sīka skrūvīte milzīgā valsts varas mehānismā un kā sīka vienība paredzēta vien «lielo» mērķu sasniegšanai. Pārliecība, ka cilvēks nav nekāda īpašā pašvērtība, sabiedrībā joprojām ir dzīva, un tāpēc visas runas, ka cilvēks ir pirmajā vietā, izskan tukši un bez jēgpilna seguma. Naivi cerēt, ka mūsu vara (kas ir sabiedrības spogulis) ar cieņu izturēsies pret pašu cilvēkiem, ja sabiedrībā valda naids un neiecietība pret citiem. Ja sabiedrībā dominē izteikti dehumanizēta attieksme pret citiem (ādiem) cilvēkiem, tad arī valsts vara pret saviem iedzīvotājiem izturas nevērīgi kā pret lētu izejmateriālu. Šī likumsakarība pasaules praksē ir sen pierādījusies, un korelācija starp dzīves līmeni un sabiedrības humānismu ir ļoti cieša. Tāpēc vienīgais veids, kā Latviju pārvērst par modernu un plaukstošu valsti, ir izravēt saknē šo boļševistiski staļinisko attieksmi pret cilvēkiem kā pret «masu». Lai to panāktu, arī pret bēgļiem jāizturas nevis kā pret kaut kādiem skaitļiem uzskaites tabulās, bet gan kā pret dzīviem cilvēkiem ar katra neatkārtojamo likteni. Mainot attieksmi, ir cerības mainīt arī valsti uz labo pusi.
