Ikviens, kurš pabijis, kā mēdz teikt, siltajās zemēs, zina, cik dāsni ar solījumiem un kūtri uz to pildīšanu ir turienes iedzīvotāji. Tev var apsolīt pilnīgi jebko, jo šie solījumi to izteikšanas brīdī neko nemaksā un neviens pat nedomā tos pildīt. Tieši šī paviršā attieksme pret doto vārdu raksturo tā dēvēto dienvidnieku mentalitāti.
Latvija ir viena no 28 ES dalībvalstīm, un šīs valstis ir stipri atšķirīgas. Nosacīti tās dalās trijās grupās – dienvidu, ziemeļu un austrumu valstīs. Pēdējās ir jaunās ES dalībvalstis Eiropas austrumos, kuras cenšas līdzināties kādai no pirmajām grupām. Latvija gribētu līdzināties Vācijai vai Zviedrijai, un daži pat jūtas aizvainoti, kad Latviju nosauc par Austrumeiropas valsti. Mēs esam Ziemeļeiropa, vīzdegunīgi viņi atrauc. Taču realitāte ir tāda, ka vērtēšana notiek pēc darbiem, nevis pēc tā, kā kurš sevi nodēvē.
Valdība pirmdien ārkārtas sēdē apstiprināja minimālās mēnešalgas paaugstināšanu 2016. gadā no pašreizējiem 360 eiro līdz 370 eiro. Ņemot vērā ekonomisko situāciju, varētu pat teikt, saprātīgs lēmums. Var strīdēties par niansēm, bet kopumā nevajadzētu rasties lieliem iebildumiem (par tā dēvēto diferencēto neapliekamo minimumu runāsim atsevišķi). Tā kā Latvija cenšas sevi pozicionēt kā disciplinētu ziemeļvalsti, tad lēmums par tīri simbolisku minimālās algas palielināšanu var tikt uzskatīts par soli pareizā virzienā. Neesam pakļāvušies populistiskām prasībām celt minimālo algu neatbilstoši produktivitātes kāpumam. Lai kvalificētos Ziemeļeiropai, nepietiek ar atsevišķiem elementiem. Vācijas vai Zviedrijas līmenis ir sasniedzams kompleksi, tajā skaitā attieksmē pret pašu solījumiem.
Tas, ka Latvijas politiskā elite ir ārkārtīgi skopa un ar šo savu skopumu lepojas (kā visi skopuļi to gan dēvējot par taupību), ir vispārzināms fakts. Šis skopums diezgan sekmīgi tiek uzdots par kaut kādu īpašu ziemeļniecisku īpašību, tāpēc fakts, ka minimālā alga ir palielināta tikai par desmit eiro mēnesī, nav pārsteigums. Priecājieties par to pašu mazumiņu, jo varēja nepalielināt vispār. Tāpēc stāsts nav par šiem nieka desmit eiro, bet gan pavisam par ko citu. Par tautas mentalitāti, jo tieši tā nosaka piederību nosacītajiem ziemeļiem, dienvidiem vai austrumiem. Šīs mentalitātes atšķirības parādās detaļās.
Atveru Vienotības priekšvēlēšanu avīzi, un tur pārliecinoša infogramma – minimālās algas palielināšana pa gadiem. Uzzīmēta glīta cūciņveida krājkasīte, kura ar katru gadu kļūst arvien lielāka. Katru gadu plānots pieaugums par 40 eiro, un 2016. gadā, atbilstoši Vienotības solītajam, minimālajai algai jābūt 400 eiro, bet 2018. gadā 480 eiro. Skaidrs, ka visi šie solījumi ir un jau no paša sākuma bijuši tīrais blefs. Budžeta apspriešanas gaitā nevienu mirkli Vienotība nav pat iepīkstējusies par iespēju palielināt minimālo algu par 40 eiro. Var jau teikt, ka viņi jautājumam piegāja reālistiski, taču runa, dzejnieka vārdiem runājot, nav par krekliem. Nav runa par minimālās algas apmēru, bet gan par šiem tukšajiem priekšvēlēšanu solījumiem.
Kad Ainārs Šlesers savulaik solīja 50 000 jaunu darba vietu un uznāca krīze ar milzīgu bezdarba pieaugumu, tad viņam šos 50 000 atgādināja katrā iespējamā brīdī, lai gan ikvienam bija skaidrs, ka solīts bija pirms krīzes un situācija ir radikāli mainījusies. Taču tas netraucēja Šlesera kritiķiem šo viņa neapdomīgo solījumu atgādināt kā tukšvārdības apliecinājumu.
Tagad Vienotībai šos, acīm redzami vēl tukšākos, solījumus (kurš gan tic, ka Vienotības vadība kādreiz patiešām bija domājusi tik būtiski celt minimālo algu?) nepārmet. It kā tie nekad nebūtu izteikti. Taču šāda iecietība pret tukšvārdīgiem solījumiem mūs ved taisnā ceļā prom no tā ceļa, pa kuru it kā gribētu iet. Proti, ziemeļvalstu ceļa, jo šajās valstīs ļoti atbildīgi izturas pret to, ko sarunā vai apsola. Savukārt dienvidos un austrumos valda pavisam citi tikumi. Tur kā pašsaprotams tiek uzskatīts – solīts makā nekrīt. Tur solījumiem uzmanību nepievērš un par solīto neatgādina. Ar visām no tā izrietošajām ekonomiskajām sekām. Ar to gribu teikt, ka nevis jāceļ minimālā alga neatbilstoši valsts ekonomiskajai izaugsmei, bet gan no valsts pārvaldes jātur tālāk tie, kuru vārdi neatbilst darbiem.
