Viena no partijas Vienotība redzamākajām figūrām – Sandra Kalniete – izstājusies no partijas valdes un piektdien intervijā LTV Rīta Panorāmā izteica bažas par to, ka Vienotību varētu piemeklēt Tautas partijas liktenis. Kā vienu no partijas lielākajām kļūdām viņa norādīja: «Sistemātiska liberāli domājošā virziena pātagošana, kas notiek mūsu partijā, nozīmē arī pātagot vienu trešo daļu no vēlētājiem.»
Kalnietei var piekrist tajā aspektā, ka decembrī notikušajā partijas kongresā Vienotības pragmatiskais spārns, kuru iemiesoja partijas vadītāja Solvita Āboltiņa, pārliecinoši uzvarēja (lai neteiktu sakāva) tā dēvēto liberālo spārnu, kuru iemiesoja Ilze Viņķele un Lolita Čigāne. «Liberāļi» ievēlētajā partijas valdē palika mazākumā un vairākumu ieguva nosacītie pragmatiķi. Kāpēc tas tā notika? Pēc oficiālās versijas, Latvijā iedzīvotāji pamatā ir ļoti konservatīvi un liberāli domājošo slānītis ir plāns pat Vienotības rindās. Tāpēc liberālismam nav sociālās bāzes. Jāatzīst, ka šī versija izklausās diezgan pārliecinoši un tai gandrīz vai var piekrist. Taču tikai gandrīz. Ne velti vārdu «liberāļi» liku pēdiņās, jo ikvienai lietai pats svarīgākais ir pamats. Ja pamati stingri un nesatricināmi, tad celtne izturēs ārdošas zemestrīces, bet, ja pamati likti plūstošās smiltīs, tad velti cerēt, ka uz tiem būvētā ēka būs stabila un taisna. Cik stingri ir tie ideoloģiskie pamati, uz kuriem savā praktiskajā darbībā balstās tie, kas Latvijā dēvējas par liberāļiem?
Viens no Latvijas «liberāļu» ideoloģiskajiem pamatakmeņiem ir tiesiskums. Voltēram pieraksta vārdus – es nepiekrītu taviem uzskatiem, bet esmu gatavs mirt, lai tu šos uzskatus varētu izteikt. Nav svarīgi, vai Voltērs šos vārdus ir teicis vai nav, svarīgs ir pats princips. Pārfrāzējot šo principu attiecībā uz tiesiskumu, varētu teikt – vienalga, kas tu esi, galvenais ir ievērot likumu un rīkoties tikai atbilstoši likumam. Ja tiek ievērots šis bāzes princips, tad pamati ir stingri un uz tiem var būvēt stingru tiesiskuma ēku (valsti). Savukārt, ja vieni var atļauties brīvi traktēt likumus un uz viņu pārkāpumiem skatās cauri pirkstiem, bet pret citiem izturas ar visu likuma bardzību un pat vēl vairāk, tad šis princips netiek ievērots, pamati ir ļodzīgi un būvniecības rezultātā nekas labs nav gaidāms.
Tie, kas tagad Vienotībā čīkst, ka partija zaudē ietekmi un, galvenais, zaudē «gaišo» spēku oreolu, var tikai kost elkonī un pārmest paši sev, ka ilgstoši piemērojuši visapkārt notiekošajam dubultstandartus. Turklāt tas nav pārmetums Vienotības zaķiem un kambariem (ko no viņiem prasīt?), bet gan tieši tiem, kuri sevi dēvē par «liberālo spārnu». Ko tad jūs domājāt? Uz vieniem rādīsiet ar pirkstiem, bet melnās avis savās rindās mazgāsiet baltas, un tas jums ies cauri?
Vienmēr jāatceras: likums visiem viens, un viena taisnība visiem. Uzsvars šeit jāliek tieši uz vārdu – likums, jo ar taisnību mēs pārāk bieži saprotam katrs savu. Tieši liberāļu uzdevums būtu uzsvērt šo likuma dominanti, jo parasts pēcpadomju laika cilvēks starp likumu un savu izpratni par taisnīgumu, visticamāk, izvēlēsies «taisnīgumu». Viņu var pat saprast, bet, ja tādu pašu izvēli izdara cilvēks, kurš sevi pozicionē kā liberāli, tad – kas viņš par sūda liberāli? Tāds pats kā tā ar paštaisno «taisnības» izjūtu apveltītā vecene, kura Jana Husa sārtam piemeta pagali. Kas gan Čigāne, Viņķele un visa tā ap žurnālu Ir spietojošā brandža ir par liberāļiem, ja nekritiski jūsmo par tāda tipa darboņiem (faktiski, Staļina laiku reliktiem) kā Strīķe un Jurašs (ka tik cilvēks, gan jau lietu atradīsim, kā piešūt)? Saprotu, ka par viņu «metodēm» var jūsmot mazizglītoti dzīves pabērni, bet nudien nesaprotu, kā to var darīt it kā inteliģenti cilvēki, kuri turklāt pozicionējas kā liberāļi? Tad jau arī Dzelzs Fēliks ir īsts liberāļu draugs.
Ja likums tiek nomainīts ar «revolucionāro sirdsapziņu» un pašnoteiktiem «taisnīguma» kritērijiem, tad tur no liberālisma nav ne smakas. Viņķeles, Čigānes & Co izpildījumā šis «liberālisms» izskatās tik greizs un uz ļodzīga pamata būvēts, ka cilvēki tam instinktīvi netic un neticēs arī šādu pseidoliberāļu dibinātai partijai. Tāpēc pareizi vien Kalniete saka, ka jaunu partiju nedibinās, jo ar diegiem nav aršanas.
