Kādreiz, sen, sen bērnībā, pa televizoru skatījos Staļina laika antirasistisko propagandas filmu Cirks. Neatceros ne filmas sižetu, ne par ko tā bija.
Atmiņā palikusi vien filmas kinematogrāfiski spilgtākā epizode, kurā skatītāji cirka arēnā cits citam no rokas rokā padod melnādainu bērniņu un arēnas vidū ar pārgrieztām acīm savu sašutumu izrāda «sliktie» – amerikāņu imperiālisti,kuri neizpratnē šausminās: kā? Vai tad jūs neredzat, ka viņš (bērniņš) ir nēģeris? Kā tādu var mīļot?
Kā var nejust riebumu?
Lai ko teiktu par Staļina padomiju, bet propagandas mašīna tur bija nostādīta labā līmenī. Labā līmenī nozīmē ticami un izmantojot patiesībai tuvus elementus (piezīmējot tiem klāt vēlamo propagandas vēstījumu). Tad nu, lūk, šodienas gaudotāji par 250 Āfrikas bēgļu uzņemšanu man atgādina šos propagandas filmas imperiālistus, kuri šausmās vaikstās – ko, melnie, iespējams, vēl musulmaņi? Nē, ne mūžam.
Skaidrs, ka tā dēvētais bēgļu jautājums ir bubulis, ar ko kacināt tautu. Cilvēki ir uzvilkušies, taču paskatīsimies uz šo problēmu mierīgi un racionāli. Ne jau 250 bēgļu izšķirs Latvijas likteni. Tajā pašā laikā šo jautājumu nevar uztvert kā kaut ko pavisam nenozīmīgu, kam nebūtu jāpiegriež vērība.
Vispirms jāpieņem tas, ka brīdis, kad Latvija varēja prasīt no ES izņēmuma statusu, īpašās demogrāfiskās situācijas dēļ (kas radusies okupācijas rezultātā), ir palaists garām. Tātad bēgļi mums būs jāuzņem tik un tā, un tagad jādomā nevis kā izteiksmīgāk paust savu neapmierinātību, bet gan kā sekmīgāk ar šo problēmu tikt galā. Ikvienā lietā jācenšas saskatīt pozitīvais. Tiem, kuri šos bēgļus negrib ne redzēt, mierinājumam var teikt, ka viņus šeit būs grūti noturēt, jo ne klimats, ne vēl jo vairāk dzīves standarts šeit nav tāds, kādā viņi ir vēlējušies nonākt, pārciešot dārgo un riskanto ceļu uz Eiropu. Tas nozīmē, ka lielākā daļa no viņiem drīz pēc legalizēšanās aizbrauks uz savām sapņu mītnes zemēm – Vāciju, Lielbritāniju, Franciju vai Zviedriju. Tomēr daļa (daži vai tomēr drusku vairāk) paliks. Par viņiem arī šobrīd būtu jādomā, plānojot, kā no viņiem izveidot Latvijai labumu dodošus sabiedrības locekļus.
Vecās Eiropas pieredze liecina, ka problēmas rada galvenokārt bēgļu otrās un nākamo paaudžu pēcteči, kuri dzīvo kompaktās, vāji integrētās kopienās. Tas nozīmē, ka nedrīkst ļaut šiem cilvēkiem izveidot kompakti dzīvojošas kopienas, kurās valdītu pavisam cita sadzīves kultūra. Demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā tas nav viegls uzdevums, bet par to ir jādomā laikus, un tas noteikti ir paveicams, ņemot vērā, ka šo bēgļu, kas gribēs palikt Latvijā, nebūs tik daudz.
Taču tas ir jau nākotnes jautājums. Vispirms un jau tagad ir jādomā par to, lai šie bēgļi būtu integrēti izteikti latviskā vidē, jo pastāv draudi, ka daļa no viņiem labprātāk gribētu apgūt krievu valodu kā vienu no pasaules valodām ar plašāku lietojuma sfēru. Iespējams, būs jāsaskaras ar šo bēgļu nevēlēšanos mācīties vispār jebkādu citu valodu, ja viņi jau prot angļu vai franču valodu. Jau tagad redzam, ka Latvijā daudzi ārzemnieki diezgan labi spēj iztikt, nemācoties ne latviešu, ne krievu valodu, un kāpēc lai bēgļi būtu izņēmums.
Tāpēc šajās bēgļu uzņemšanas nometnēs visam integrācijas procesam jābūt balstītam tikai un vienīgi uz latviešu valodas bāzes. Tā kā prakse liecina, ka liela daļa latviešu nevilcinoties pāriet uz krievu vai angļu valodu, ja vien viņu sarunu biedrs šīs valodas prot labāk nekā latviešu, tad vienīgais veids, kā praksē realizēt šo principu, ir šajās nometnēs pieņemt darbā cilvēkus, kuri pat gribēdami nevarētu «nabadziņiem palīdzēt labāk saprast». Proti, tādus, kuri neprot ne krievu, ne angļu valodu. Ja bēgļi saskartos vienīgi ar cilvēkiem, kuri runā tikai latviski, tad viņi ātri vien apgūtu latviešu valodas pamatzināšanas kaut vai «nāciet pusdienās» un «parakstieties, lūdzu, šeit» līmenī. Ja ir nepieciešamība valodu lietot un to dzird ikdienā, tad valodu ātri vien iemācās. Ja šie eritrejieši vai somālieši iemācīsies latviešu valodu un būs pateicīgi Latvijas valstij par to, ka esam viņiem grūtā brīdī palīdzējuši, tad esmu pārliecināts, ka viņi būs tikai ieguvums mūsu valstij un tautai.
