Bijusī Saeimas deputāte no Vienotības saraksta, politoloģijas profesore Rasma Kārkliņa portālā Delfi publicējusi rakstu Kā saprast Solvitas Āboltiņas varas manevrus? Rakstā iztirzāti divi jautājumi, kuri šobrīd izvirzījušies politikas avanscēnā, – kurp savu partiju un valsti ved Āboltiņa, un kāda būs nākamā koalīcija, ja Laimdotas Straujumas valdība tiktu gāzta.
Par to, ka pašreizējā valdība varētu krist un nākamā premjere varētu būt Solvita Āboltiņa, runā jau sen. No politiskās loģikas viedokļa tas būtu tikai likumsakarīgs politiskās varas pārņemšanas noslēguma akords. Vadošās partijas līderes kļūšana arī par valdības vadītāju atbilstu caurspīdīgas politiskās sistēmas labākajiem paraugiem, kad formālais līderis ir arī neformālais un minimizēta situācija, kad lēmumus pieņem vieni, bet tos sabiedrībai translē jau citi.
Ja reiz Vienotība savā kongresā (pats tajā biju klāt) pārliecinoši par savu līderi izvirzīja Āboltiņu, tad nav pamata apšaubīt, ka tieši viņa partijā bauda lielāko autoritāti un atbalstu. Līdz ar to Straujumas atrašanās valdības vadītājas godā no politiskās loģikas viedokļa nav saprotama, lai gan pret pašu Straujumu cilvēciski nav pretenziju.
Āboltiņas neviennozīmīgās popularitātes dēļ panākt šo it kā pašsaprotamo (pašai Āboltiņai pat politiski eksistenciālo) kadru rokādi nebūs vienkārši. Āboltiņai jādemonstrē apskaužama ekvilibristika, lai šis amata pārņemšanas process izskatītos pietiekami eleganti. Diemžēl ar šo eleganci Āboltiņai pēdējā laikā vairs neiet tik spoži kā kādreiz. Atcerēsimies, ar kādu burvju mākslinieka veiklību un politisku vieglumu viņa 2010. gadā 15 minūtes pirms Jaunā laika pilnsapulces tika vaļā no Einara Repšes. Tā bija viena no efektīgākajām (līdztekus eksprezidenta Valda Zatlera izbalsošanai Saeimas spīkera amatam pēc 11. Saeimas vēlēšanām) politiskā šaha kombinācijām viņas karjerā. Pēdējā laikā Āboltiņas politisko manipulāciju spējas ir ierūsējušas un neviena cita kombinācija elegances ziņā pieminētajām nestāv pat tuvumā. Atbrīvošanās no Jāņa Junkura, lai tiktu Saeimā, jau bija raupja kā ar cirvi tēsta, un esmu pārliecināts, ka pašai Āboltiņai to pat negribas atcerēties.
Taču tās ir Āboltiņas un Vienotības problēmas. No valsts attīstības viedokļa daudz svarīgāks ir otrs jautājums – kāda būs jaunā koalīcija? Šeit nonākam pie viena no sāpīgākajiem Latvijas sekmīgas attīstības punktiem. Proti, niecīgās politiskās konkurences. Bez konkurences nav attīstības, un šī vispārzināmā patiesība attiecas uz visām dzīves jomām, ieskaitot politiku. Šobrīd politikā konkurence ir mazāka nekā jebkad atjaunotās Latvijas Republikas laikā. Ja arī tiks veidota jauna koalīcija, tas var notikt tikai uz jau esošo pamatsastāva spēlētāju bāzes, un tas, vai laukumā tiks nomainīti daži NA spēlētāji ar rezervistiem no Bondara un Sudrabas komandām, lietas būtību nemaina, jo kurss netiks mainīts pat detaļās. Tiesa, pastāv iespēja, ka savstarpējā saspēle var uzlaboties.
Šajā situācijā kā pilnīgi nereālistiska jāmin Kārkliņas pieminētā koalīcija, kura sastāvētu no ZZS, Saskaņas un kaut kāda Vienotības «paklausīgā» (kā var noprast no raksta, paklausīga partijas priekšsēdētājai) spārna. Šāda koalīcija, kamēr Saskaņai ir sadarbības līgums ar Putina partiju Vienotā Krievija, ir pilnīgi izslēgta, un tās piesaukšana no tādas personas puses, kura savu rakstu paraksta kā politoloģijas profesore, nevar būt tikai nevainīga stilistiska konstrukcija.
Tad ar kādu nolūku Kārkliņa piesauc Saskaņas bubuli, mēģinot to sasaistīt ar ZZS un Vienotības «paklausīgo» spārnu? Tā vien šķiet, ka tiek radīts vispārējais priekšstats, ka uz mūsu politiskās skatuves nedrīkst mainīt pat ūdens karafi uz galda, jo jebkādas izmaiņas situāciju var pasliktināt. Diemžēl gaisotne, kad jau tā ierobežotas politiskās konkurences apstākļos potenciālās izmaiņas tiek pozicionētas kā nevēlamas, veicina turpmāku esošās varas atrofiju visā spektrā. Ar to gribu teikt, ka, lai gan esošā valdība nav obligāti jāmaina, varas apriorā nenomaināmība ir sliktākais, ko mūsu valstij jelkāds var novēlēt.
