Valsts prezidents Andris Bērziņš nevēlas izteikt viedokli par prezidenta ievēlēšanas kārtību, jo negribot saņemt pārmetumus par personisku ieinteresētību šajā jautājumā. Viņu var saprast, lai gan arī Saeimas deputāti ir personiski ieinteresēti šajā jautājumā, jo tas dod viņiem ekskluzīvas tiesības vēlēt valsts galvu. Tieši vēlme saglabāt šo privilēģiju kafejnīcās, zvēru dārzos, pīpētavās un citās līdzīgās vietās «sarunāt, ko likt par prezidentu», liek deputātiem meklēt dažādus argumentus, ar kādiem pamatot absurdo aizliegumu neļaut tautai tiesības pašai lemt, ko tā grib redzēt savas valsts priekšgalā.
Lai arī prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņa nevar būtiski mainīt Latvijas sociālpolitisko ainavu un pēc tiešās ietekmes uz sabiedrisko dzīvi tas ir samērā nenozīmīgs jautājums, tam ir svarīga konceptuāla jēga. Proti, cik lielā mērā mēs uzticamies paši sev (savai tautai un valstij), vai esam gatavi uzņemties lielāku atbildību un cik tālu esam gatavi paplašināt savu iespēju (brīvības) robežas.
Ir cilvēki, kuri cenšas maksimāli sašaurināt savu un līdzcilvēku iespēju robežas, jo vienmēr visur saskata riskus. Šādi cilvēki nebrauc ceļojumos, jo nepazīstamas vietas viņus biedē. Viņi neļauj bērniem apmeklēt izklaides pasākumus, jo tur kaut kas nelāgs var atgadīties. Darbā viņi ierobežo jebkādu iniciatīvu un apspiež novatoriskas idejas, jo «var kļūt vēl sliktāk». Šie cilvēki no visiem iespējamiem notikumu attīstības scenārijiem izvēlas to sliktāko. Arī tad, ja šī iespējamība ir ļoti niecīga. Protams, saprātīga piesardzība ir labāka par neattaisnotu risku un tieksmi uz avantūrām, bet tikai saprātīga, nevis hipertrofēta piesardzība. Ja pārspīlēta piesardzība tiek kultivēta sabiedrībā, tad šāda sabiedrība baidās paplašināt savu iespēju robežas un bremzē pašas attīstību.
Latvijā sabiedrība kopumā nav īpaši apmierināta ar 25 gados sasniegto. Kaut kāda izaugsme jau ir, bet nepamet izjūta, ka varētu sasniegt vairāk. Šī izjūta transformējas hroniskā neapmierinātībā ar politiķiem, sākot ar pašvaldību līmeni un beidzot ar augstākajām valsts amatpersonām. Jaušama neapmierinātība ar visu politisko sistēmu. Partijas laiku pa laikam izvirza dažādus šīs sistēmas reformu variantus, taču, nonākot pie varas, šos savus priekšlikumus aizmirst, jo visa sistēma iekārtota tā, lai ērti varai, nevis sabiedrībai. Varētu domāt, ka demokrātiskā sistēmā sabiedrība šo ačgārnību agri vai vēlu pamana un politiķiem pieprasa to mainīt. Taču tas nenotiek. Kāpēc?
Atbilde meklējama minētajā piesardzības kultivēšanā. Ikviena iespējamā politiskās sistēmas izmaiņa tiek modelēta, pieņemot, ka notikumi attīstīsies pēc sliktākā teorētiski iespējamā scenārija, un tiek noraidīta, jo: 1) pie varas nāks prokrieviskie spēki (Saskaņa), 2) pie varas nāks «oligarhi» vai to ielikteņi. Tautas vēlēta prezidenta ideja tiek noraidīta, papildinot bubuļu sarakstu ar necienīgiem manipulatoriem (Zīgeristam līdzīgiem politiķiem).
Pazīstamais mūziķis Lauris Reiniks izteicies, ka viņš gribētu par Valsts prezidenti atkal redzēt Vairu Vīķi-Freibergu, citi nosauc Rundāles pils atjaunotāju Imantu Lancmani vai kādu citu cienījamu cilvēku. Diemžēl sabiedrībai par šo cilvēku iespējamo nonākšanu augstajā amatā ir maza teikšana. Kā lems pat ne 100 Saeimas deputāti, bet gan daži lietu «kārtotāji», tā arī būs. Bet tautai šo lietu uzticēt nevar, jo, kā intervijā (NRA, 27.01.2015.) izteicās deputāts Kārlis Šadurskis: «Ja toreiz Zīgerists piedalītos tautas vēlēta prezidenta kampaņā, viņu ievēlētu.» Pēc izglītības matemātiķis Šadurskis varētu arī aprēķināt, cik liela varbūtība, ka latviešu valodu neprotošais Zīgerists (14,9% balsu 6. Saeimas vēlēšanās) pēc vairāku mēnešu priekšvēlēšanu debatēm ar citiem pretendentiem iegūtu vairāk nekā 50% Latvijas pilsoņu balsis?
Ja Zīgeristu kā argumentu piesauktu mazizglītots cilvēks pie alus kausa, to vēl varētu saprast, bet, ja tā runā deputāts ar matemātiķa izglītību, tad skaidrs – ierasti muld, uzskatot tautu par aunu baru. Vienīgais iemesls nedot tautai tiesības vēlēt savas valsts galvu ir deputātu savtīgā vēlme saglabāt sev privilēģiju «sarunāt prezidentu pa kaktiem».
