Pēc nedaudz vairāk nekā diviem mēnešiem – 6. oktobrī atkal vēlēsim jauno Saeimu. Nu jau divpadsmito. Kopš mūslaiku Latvijas pirmajām kaut cik demokrātiskajām vēlēšanām 1989. gadā, kad tika vēlēts PSRS tautas deputātu kongress, notikušas neskaitāmas vēlēšanas, taču jau tagad var droši prognozēt, ka oktobrī gaidāmās būs pašas garlaicīgākās un nenozīmīgākās, kādas vien bijušas (ja neskaita Eiroparlamenta vēlēšanas).
Pilnīgs intrigas trūkums, un minimāla ietekme uz turpmāko Latvijas nākotni.
Kādai kataklizmai jānotiek, lai šogad Jaungada uzrunu tautai LTV Pirmajā kanālā teiktu kāds cits, pareizāk sakot, kāda cita – ja ne premjerministre Laimdota Straujuma? Pat teorētiski grūti iedomāties tādus vēlēšanu rezultātus (nu nedabūs Saskaņas centrs 51% balsu), kuri varētu patraucēt Laimdotai Straujumai veidot nākamo valdību un visiem pie varas kuģa pielipušajiem polipiem – pašpasludinātajiem «uzņēmējiem» – vēl dažus gadus, iespējams, pat visus četrus, turpināt ērti bezbēdīgo dzīvi. Nedaudz pamainīsim Jēkabielas kontingentu. Nu un?
Tad jau drīzāk notikumi Krievijā, Ukrainā un novembrī paredzētās ASV Kongresa vēlēšanas Latvijas likteni ietekmēs vairāk nekā tas, kādi tipāži varēs turpmākos četrus gadus ar svarīgiem ģīmjiem defilēt pa Jēkaba ielu, skatoties pāri apkārtējo galvām. Šo tipāžu personālajam sastāvam nebūs gandrīz nekādas saistības ar mūsu turpmāko dzīvi. No tā, vai Vecrīgas kafejnīcās vai lauku pirtīs lietas kārtos Kalniņš vai Krūmiņš, lietas būtība nemainīsies. Visa tā pseidodemokrātiskā šļura, kurā gadiem ilgi peldēja, līdz beidzot nogrima pasažieru vilciena iepirkums un šā brīža «lietu kārtošanas» aktualitāte – bankas Citadele notirgošana, pēc vēlēšanām nekur nepazudīs. Nav sociālā pieprasījuma kaut ko mainīt. Ilgstoši atrodoties zem negatīvas informācijas spiediena, cilvēki alkst ticēt dažādiem brīnumiem un veiksmes stāstiem. Tieši ar šādu labticīgu cerību atkal tiks savēlēti tie paši vai tiem pašiem līdzīgi parazīti. Teorētiski uz šīm vēlēšanām varētu arī neiet, bet tas jādara kaut vai tāpēc, lai nezaudētu demokrātijas garšu un jau nākamajās vēlēšanās visus šos liekēžus aizsūtītu tur, kur viņu īstā vieta – vēstures mēslainē.
Vai tiešām mēs neko nevaram darīt tagad un jau šajās vēlēšanās šos galertveidīgos kā sugu aizmēzt? Nē, nevaram, jo mums šis biķeris ir jāizdzer līdz galam demokrātijas skolas vārdā. Tieši tāpat kā Krievijas pilsoņiem līdz mielēm būs jāizdzīvo viņu prezidenta savārītie mēsli, tā arī mums jāmaksā par savu lētticību. Jo tikai tad, kad katrs pats ir izbaudījis paša muļķības radītās sāpes, viņš gūst kādu mācību priekšdienām. Ja to pasaka priekšā cits, tad tā ir tikai tukša skaņa. Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā.
Var iebilst, ka «šitie» jau neko «tādu» nav izdarījuši. Nu tieši tāpēc jau viņi arī tiks ievēlēti, jo neko nav izdarījuši. Pat vilcienus nav spējuši par Eiropas naudu nopirkt, bet Liepājas metalurga noiešanu pa burbuli nogulēja. Tagad vēl līdz vēlēšanām, kamēr nav pamainījies Jēkabielas kontingents, jāpagūst «vajadzīgajiem» cilvēkiem notirgot banku Citadele, taču nebrīnīšos, ja šie nespējnieki pat to nespēs izdarīt (kas gan tautai tikai nāktu par labu). Pilnīgi nespējnieki, bet tieši pēc tādiem ir sociālais pieprasījums, jo tiek uzskatīts – jo nespējīgāks, jo mazāk spēj nozagt. Tātad labāks. Tāda nu ir Latvijas reālās demokrātijas loģika.
Lai arī iepriekšminētais izklausās pēc demokrātijas kā pārvaldes formas nonievāšanas, tas tā nav domāts. Attīstīto valstu sabiedrības līdz demokrātijas principu izpratnei un sajušanai ar katru savas ādas poru ir gājušas cauri gadu desmitiem un simtiem. Mēs arī mācāmies. Gribētos jau gan demokrātijas labumus baudīt rīt uz brokastu laiku, bet nesanāk. Jāiziet garš demokrātijas skolas laiks, un gan jau beigās viss būs labi. Gan ar laiku spēsim ievēlēt arvien labākus un labākus. Vismaz dažus ievēlēsim jau tagad. Tos, kuri nākotnē ļaus lepoties par mūsu izvēli.
