Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Pretošanās stratēģija

Paraolimpiskās spēles Sočos beigušās, Krimas tā dēvētais referendums pagājis, un nu var iet tālāk. Kur? Televīzijas ekrānos galvenais Kremļa propagandists Dmitrijs Kiseļovs draudoši brīdina, ka Krievija esot vienīgā pasaules valsts, kura varot ASV pārvērst radioaktīvos pelnos. Fonā parādot iespaidīgu infogrammu ar kodolsprādzienu un nosirmojušo Obamu. Liberāldemokrātu līderis Vladimirs Žirinovskis, kuram kā pusoficiāli atzītam politiskam ākstam atļauts runāt to, ko nopietni politiķi domā, bet neatļaujas skaļi teikt, televīzijā ķērc: «Tikai karš! Karš ir nenovēršams.» Lai kā to negribētos atzīt, tie vairs nav nekādi joki.

Šīs kara kurinātāju orģijas vērojot, kļūst skaidrs, ka runa vairs nav tikai par Krimu vai pat Ukrainu, bet par kaut ko vairāk. Runa nav tikai par ekonomiskām sankcijām un cik tās var būt sāpīgas katram no mums, bet gan par kaut ko vairāk. Par valsts drošību. Gribas saprast, cik droši varam justies? Līdz pat pēdējam laikam mūsu armija tika uztverta kā tāds simbolisks, vairāk dekoratīvs nekā funkcionāls veidojums. Katrai sevi cienošai valstij ir jābūt armijai, un arī mums tāda ir. Kādam nolūkam, tas jau ir cits jautājums. Galvenokārt, lai varētu pildīt misijas starptautisko spēku sastāvā.

Doma, ka armijas galvenā funkcija ir aizstāvēt savu zemi pret iebrucējiem, vismaz publiskā telpā netika īpaši akcentēta. Kādas agresorvalsts iebrukums Latvijas teritorijā nešķita reāls. Tagad situācija ir mainījusies. Krievijas armijas daļas jau ir Krimā, un Krievijas bruņoto spēku iebrukums kontinentālajā Ukrainā tiek izskatīts kā viens no iespējamiem turpmāko notikumu attīstības scenārijiem. Bez liekas kautrības tiek izskatīti arī tālākie scenāriji ar kopējo nosaukumu – kurš būs nākamais? Šajā nākamo sarakstā esam arī mēs. Par spīti slavenajam 5. punktam.

Latvijai uz mūsu austrumu robežas nav nekādas nosacītās Mannerheima līnijas. Tādas nebija nedz 1940. gadā, tādas nav arī 2014. gadā. Toties mums ir NATO līguma 5. punkts, kurš nosaka, ka uzbrukums vienai NATO dalībvalstij nozīmē uzbrukumu visām dalībvalstīm. Līdz šim licies, ka šis punkts mums automātiski nodrošina nepieciešamās drošības garantijas un nav par ko lieki uztraukties. Kaut vai tāpēc, ka līdz šim nav bijuši reāli apdraudējumi. Tagad, kad Krievijā ne tikai Putins un viņa apkārtne, bet lielākā sabiedrības daļa atrodas urrāpatriotiskā reibonī, sagaidīt var visādus nepatīkamu pārsteigumus.

Latvija jau desmit gadus ir pilntiesīga NATO dalībvalsts. Cik daudz šajos gados ir izdarīts Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanā? Cik droša ir Latvijas pretgaisa aizsardzības sistēma, izņemot tos dažus NATO iznīcinātājus, kuri dislocēti Šauļos un patrulē Baltijas gaisa telpā? Cik spējīga aizstāvēties ir mūsu armija pret masīvu tanku iebrukumu? Kad, cik ilgā laikā un no kurienes varam sagaidīt palīdzību no NATO? Latvijā nekādu NATO armijas bāzu nav un nav pat plānots tādas izveidot. Kāds ir NATO tālākais karadarbības scenārijs, ja Latvija tiek strauji okupēta?

Gribas dzirdēt pārliecinošas valsts augstākās militārās vadības atbildes uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem, pirms sākam debatēt par aizsardzības budžeta palielināšanu. Jārunā nevis par skaitļiem budžetā, bet konkrētām lietām. Vai mums nepieciešami papildu prettanku aizsardzības ieroči, zenītartilērija vai kaut kas cits? Vai Latvijas armijai iebrukuma gadījumā tiks dota nepārprotama pavēle pretoties visiem iespējamiem līdzekļiem, vai arī sekosim Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Valda Zatlera aicinājumam «neļauties provokācijām»?

Bijušais Putina padomnieks Andrejs Ilarionovs intervijā Ukrainas televīzijai skaidri pasaka, ka «valstij, kura vēlas saglabāt savu neatkarību, ir tikai viens veids, kā to izdarīt iebrukuma gadījumā – pretoties. Ja šī valsts cer, ka tās neatkarību aizstāvēs kaut kādi onkuļi, un pati tā nepretosies, tad nav nekādu cerību saglabāt savu neatkarību. Vēsturiskā pieredze liecina – ja valsts nepretojas, tad tai neviens palīgā neiet». Latvija šo Ilarionova atziņu ir pārbaudījusi praksē, un jācer, ka Zatlera ieteiktā (un Ulmaņa kādreiz izmantotā) aizsardzības stratēģija nav pašreiz darba kārtībā. Diemžēl pilnas pārliecības par to nav, un mūsu valsts augstāko amatpersonu uzdevums ir šīs šaubas kliedēt.