Līdz ar četru Saeimas deputātu aiziešanu no Kustības «Par» kļūstot skaidrāks partijas «jaunās politikas piedāvājums», aizgājušie parlamentārieši, kas nespēja pamest Vienotību un šķirties no amatiem, palikšot pie varas un vecās politikas. Reizē veidot jaunu politiku un stutēt esošo koalīciju neesot iespējams.
Ar šādām frāzēm par jauno un veco politiku operēja jaunā politiskā spēka priekšsēdētājs Daniels Pavļuts, kurš pats politikā gan nav jauns un arī pats turējās pie krēsla, nespējot atkāpties pēc Zolitūdes traģēdijas. Turklāt Kustībai «Par» tiks piejaukta pamatīga deva «vecās» politikas un veco politiķu partijas Latvijas attīstībai veidolā. Lēmuma pamatā nekāda jaunā politika, bet vecā, labā nauda. Paristu agrā rūsa.
Klišejas par veco un jauno politiku vēl daudz dzirdēsim pirms vēlēšanām. Un daudz jau esam dzirdējuši līdz šim. Vecā noliegums un jauna apsolījums ir standartplatforma, ar ko jauni politiski veidojumi cenšas iekarot sev pleķīti politiskajā arēnā. Tas arī pašsaprotami, jo nevar taču jauns spēks veidoties, atzīstot esošo - tad jau jāpievienojas tiem, nevis jāveido jauna partija! Bet esošajās jau ir sava hierarhija, un nokļūt līdz līderībai varas partijās nereti ir grūtāk nekā izveidot jaunu. Un jaunajiem faktiski vienīgā iespēja kļūt pamanāmiem ir ar skandaloziem vai sabiedrībā populāriem cilvēkiem, bieži no mākslas nozares, vai skaļām varas apsūdzībām. Nedaudz palūkosimies vēsturē uz spilgtākajiem jaunās politikas solītājiem.
Tautas kustība Latvijai ar Joahimu Zīgeristu priekšgalā guva negaidītus panākumus vēlēšanās ne tikai ar primitīvu vēlēšanu uzpirkšanu, bet arī citiem knifiem. Viens no tiem - saistību raksts ar vēlētājiem, «garantējot» solījumu izpildi. Arī programmā varējām lasīt par «veciem varas vilkiem jaunās avju drēbēs», kuru cinisko politiku nedrīkstot pieļaut. Vēlāk ar jaunas politikas un veco mēslu aizmēšanas apsolījumu nāca Andris Šķēle. Tik ļoti viņa harisma un debesmannas kalnu solījumi aizrāva citkārt kritisko toreizējo Dienas redaktori Sarmīti Ēlerti, ka laikraksts metās ar pilnu krūti atbalstīt jauno nācijas glābēju un piesegt tā prihvatizācijas darījumus. 2000. gadu sākumā abu attiecības pagriezās par 180 grādiem un par ietekmīgā medija vadītājas favorītu kļuva nākamais jaunās politikas nesējs, «Kā varēja nesolīt!» autors Einars Repšes ar Jauno laiku. Lielāku sabiedrības uzmanību viņš piesaistīja ar varas apsūdzēšanu korupcijā un kontrabandas piesegšanā, tika radīts skandāls par to, ka Drošības policijas priekšnieka vietnieks Didzis Šmitiņš piesedz kontrabandu. Kā nu tur bija, kā ne, bet pierādīts tas gadu gaitā netika, lai arī korupcija un kontrabanda bija, ir un, visdrīzāk, arī būs. Piesaistījis uzmanību, Repše turpināja ar teju visa vecā apšaubīšanu, nāca ar daudzām jaunām sejām un jaunu pieeju politikas procesam, sludinātu maksimālu atklātību, kas brīžiem jau pārvērtās par farsu, kura spilgtākā paraugstunda bija Repšes un Šķēles atklātās valdības veidošanas sarunas. Tomēr daža laba lieta ir palikusi, piemēram, atklātās Ministru kabineta sēdes, protams, izņemot dažas slēgtās. Pēc Repšes iniciatīvas arī tika izveidots Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, par kura darbības sekmīgumu gan liela sajūsma nevalda. Jaunais laiks transformējās Vienotībā, kas savā varas visatļautībā arvien vairāk sāka līdzināties Tautas partijai un arvien vairāk stūrēja uz tās skuju taku.
Un vēl jau nāca eksprezidents Valdis Zatlers aizmēzt oligarhus, daudzsološā bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba... Eh!
Jaunpienācēji politikā vienmēr būs, un tas arī labi - konkurence liek strādāt. Tāpat vienmēr labākā platforma jaunajiem būs vecā, esošā noliegšana un kritika. Par ko kritizēt politikā vienmēr būs. Bet - jāatceras, ka šodienas jaunie politikā pēc laika paši kļūs par vecajiem, ar visiem varas turētāju tikumiem un netikumiem - esot netīrā vidē, neviens pilnīgi tīrs nepaliek. Un vienmēr nāks vēl kādi jaunāki, kas solīs vēl jaunāku politiku. Šāda dialektika ir jau iepriekš iekodēta. Vēlētāju ziņā, cik ticēt jaunā solītājiem, cik vērtēt konkrētas idejas, konkrētus iepriekš paveiktus darbus un darītājus, piedāvātus konkrētu problēmu risinājumus, turklāt konkrēta budžeta un tiesiskas valsts ietvaros. Nemainīgi vecās vai jaunās politikas kļūdu vai apzinātu afēru izskaušanai būs vajadzīga spēcīga opozīcija, koalīcijas valdība, kurā partijas ir ne tikai partneri, bet arī konkurenti un viens otru uzrauga. Un ne mazāk būtiska būs aktīva pilsoniskā sabiedrība, kas dažādās formās un veidos uzmana politiskos procesus un prasa rezultātu.
