Saeimas deputāti, kas bauda teju tikpat garas vasaras brīvdienas kā skolēni, nolēmuši aplaimot arī darbos pārgurušo tautu un ļaut vēl pāris dienas gadā atliekt sagurušos plecus, iztaisnot muguras un svinēt kā pienākas.
Tikai pirms nedēļas Saeima nodeva izskatīšanai komisijās likumprojektu par brīvdienas piešķiršanu pareizticīgo Ziemassvētkos 7. janvārī. Saskaņai, kas ar zināmu regularitāti virza šo likumprojektu, kas allaž noraidīts, šoreiz piespēlēja atsevišķi deputāti no ZZS un Vienotības, savukārt 14 dažādu frakciju deputātiem nebalsojot, pietika ar 35 deputātu atbalstu idejas neatmešanai jau pirmajā raundā. Tas gan nenozīmē, ka otrajā tā neizkritīs. Interesants ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš - 5. oktobris - diena pirms Saeimas vēlēšanām. Grūti ātrāk izdomāt priekšlikumus tik sarežģītam likumprojektam, kurš jau griezies uz riņķi entās reizes kā ieklemmējusies plate!
Deputāti acīmredzot tā aizrāvušies ar ideju par tautas iepriecēšanu ar vēl kādu brīvdienu, ka nolēmuši kalt dzelzi, kamēr tā karsta, un pēc Vienotības ierosinājuma koalīcija vienojusies, ka arī Lāčplēša diena - 11. novembris - pelnījusi nacionālo brīvdienu, kā diena, kad godināt Latvijas brīvības cīnītājus. Nacionālajai apvienībai (NA) iebilst nebūtu pieklājīgi - tai jāatbalsta visas nacionālpatriotiskās iniciatīvas, un tad jau arī ZZS nevar palikt malā nacionālā vēlētāja makšķerēšanas sacensībā! Līdzīgi kā ar balsojumu Saeimā par Vienotības rosinājumu pieprasīt Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča demisiju - paši nerosinātu, bet palikt malā šajā parādē un klausīties nievas par krimināli apsūdzētā aizstāvēšanu arī nevar! Lāčplēša diena kā svētku diena būšot saliedējoša iniciatīva gan Latvijas simtgadē šogad, gan Bermontiādes simtgadē nākamgad. Cerams, politiķi apzinās, ka svētku dienas tās būs arī nākamos gadus - atcelt kādu svētku dienu jau vairs neuzdrošināsies, lai kāda krīze piemeklētu.
NA nevar atpalikt un rosina par svētku dienu noteikt arī 16. martu kā latviešu karavīru atceres dienu. Par to vienoties varētu būt grūtāk. Vēloties izvairīties no konfrontācijas, amatpersonas līdz šim no dalības 16. marta pasākumos vairījušās, argumentējot, ka karavīru piemiņas diena ir 11. novembris, dažs premjers pat oficiāli liedza ministriem piedalīties 16. marta pasākumos, kas savulaik Eināram Cilinskim pat maksāja vides ministra amatu.
Bet - ja reiz dala brīvdienas, tad dala!
Katrai lielajai vai koalīcijas partijai nu būs pa jaunieviestai brīvdienai, izņemot ZZS. Vajag tai arī kaut ko! Kas vēl palicis ievērības cienīgs vai tautu iepriecinošs? Tā kā man arī patīk brīvdienas, ierosinu 21. augustu, kas ir nepelnīti nenovērtēts datums Latvijas vēsturē un neatkarības nostiprināšanā. Ja 1990. gada 4. maija Augstākās Padomes (AP) deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu bija nozīmīgs solis ceļā uz valstiskuma atjaunošanu un aizsāka pārejas periodu, tad 1991. gada 21. augustā AP balsojums «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» mums atnesa faktisko neatkarību un tās starptautisko atzīšanu. Turklāt šis balsojums notika puča laikā, kad OMON kaujinieki plosījās pa mūsu sabiedriskajiem medijiem un stratēģiski svarīgajām institūcijām. Ar šo konstitucionālo aktu AP deputāti viesa skaidrību politiski nestabilajā un ārkārtas situācijā, kas bija ļoti svarīgi. Līdz ar to tika atjaunota Satversme un zaudēja spēku PSRS likumi. Līdz ar to noslēdzās pārejas periods un sākās faktiskās neatkarības posms, neatkarīgas valsts un tās institūtu būvēšana. Protams, nevar salīdzināt, kurš datums nozīmīgāks - abos tika izdarīts tas, kas bija iespējams konkrētajos apstākļos. Vienlaikus, vērtējot to lomu vēsturē, neredzu tādas atšķirības, kas viena notikuma pieminēšanu determinētu kā svētku dienu un otru - tikai kā atzīmējamu dienu.
Ja vēl kādai partijai pietrūkst to rosinātas svētku dienas, var arī paņemt kaut ko, kas tuvāks un saprotamāks ikvienam, neiedziļinoties vēstures peripetijās. Piemēram, starptautiskā Ģimenes diena 15. maijā. Tā varētu vispār pusi maija kārtīgi nosvinēt - 1., 4. vēl 8. un 9., vienalga, saucot par Eiropas vai uzvaras dienu, un baudīt tādu kārtīgu hokeja pavasari!
Savulaik pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanas izmaksas tika lēstas 0,04% apmērā no IKP jeb desmit miljonos latu, bet dienas, kuras ir brīvas visiem, - vismaz 17 miljonos latu. Padsmit un pāri par 20 miljoniem eiro viena svētku diena. Bet ne par naudu te tik daudz runa, turklāt varbūt pat ekonomikas augšupejas fāzē arī varētu atļauties kādu brīvdienu, lai gan, protams, naudas trūkst daudz kam, tostarp cilvēku dzīvību glābšanai. Diemžēl visu vajadzības neapmierināsim pat, strādājot kā ķīnieši, teju bez brīvdienām un padsmit stundu dienā. Man patīk brīvdienas, bet nepatīk, ka šādus lētus trikus politiķi rāda vēlēšanu gadā, acīmredzot kas liek domāt par nopietno darbu trūkumu.
