Tā kā Ilmāra Poikāna jeb Neo likuma pārkāpšana sabiedrībai radījusi lielāku ieguvumu nekā kaitējumu, Valsts prezidents Raimonds Vējonis ne tikai vienkārši apžēlojis Neo un atcēlis tiesas piespriesto sodu, bet arī noņēmis viņam sodāmību. Ar ko attaisnojams šāds vēsturisks žests, kas vēl nebija pieredzēts neatkarīgās Latvijas laikā, turklāt ar pamatojumu, kas neiet kopā ar paša prezidenta kancelejas rīcību?
Protams, Neo nav recidīvists, kas būtu metams restotā kamerā kopā ar zekiem. Jāpiekrīt Vējonim, ka viņa nolūks nebija personiska labuma gūšana, uzlaužot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datu bāzi. Atšķirībā no viena otra Saeimas atlaidēja Poikāns arī nesteidza uzreiz izmantot iemantoto popularitāti, lai uz karstām pēdām šturmētu Saeimu. Bet tiesa arī viņam piesprieda nevis brīvības atņemšanu, bet piespiedu darbu. Gudra valsts pārvalde to varētu izmantot savā labā, liekot Poikānam nevis slaucīt ielas vai stādīt puķes pie tiesas nama, bet izmantot viņa IT prasmes valsts labā vai kādos sociālos projektos. Bet Poikānam viņa sodīšana ar jebkādu piespriesto sodu bija principa jautājums. Viņam kā sociāli un politiski aktīvam cilvēkam sodāmība var būt traucējoša. Pērn Poikāns iesaistījās Artusa Kaimiņa vadītajā partijā KPV.LV, bet pēc iekšējiem kašķiem no tās ātri izstājās. Sodāmība viņam liegtu kandidēt Saeimas vēlēšanās, diez cik glīti tā neizskatās arī Latvijas Universitātes pētniekam un VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklim.
Lai arī apžēlošanas lietās prezidentu konsultē kvalificēti juristi, atšķirībā no tiesas viņa lēmumā pieļaujams arī subjektīvisms un emocionalitāte. Tā vai, iespējams, vēlme izdabāt sabiedrības viedoklim arī nostrādājusi, lemjot par Neo. Ilggadējais Satversmes tiesas tiesnesis Uldis Ķinis, kurš šogad atstāja tiesneša amatu, intervijā Neatkarīgajai pauda atbalstu Poikāna notiesāšanai, kurš, viņaprāt, bijis nevis varonis, bet ļaunprātīgs likumpārkāpējs, vienlaikus atzīstot, ka «sabiedrība vienmēr nostājas hakeru pusē», nespējot saprast, kas ir nodarītais kaitējums.
Sabiedrībai jo grūtāk saskatīt kaitējumu, ja tas nodarīts ne tai sabiedrībā mīlētākajai institūcijai - Valsts ieņēmumu dienestam un politiķiem, kuru paspārnē krīzes laikā tika izmaksātas lielas piemaksas. Oficiāli uzrādītais upuris gan ir banka, bet par kaitējumu tai saprotamu iemeslu dēļ neviens nerunā.
Pēc Vējoņa domām, lielais sabiedrības ieguvums no Neo rīcības bijusi atklātības un caurspīdīguma sekmēšana valsts pārvaldē. Paraudzīsimies uz šiem ieguvumiem! Jā, krīzes laikā par Poikāna atklāto informāciju daudz runāja, ar likumu noteica visu valsts iestāžu amatpersonu un darbinieku atalgojuma regulāru publiskošanu. Bet vai būtiski sekmēta valsts iestāžu atklātība un algu publiskošanas prasība likusi kautrīgi pierauties un nepalielināt algas vai neveikt piemaksas atsevišķiem darbiniekiem vai pat visiem likumdevējiem un ministriem? Atceramies, kā 2015. gadā Saeima nodrošināja no 2016. gada kosmisku algu kāpumu deputātiem, valdības locekļiem pat 600-700 eiro apmērā, mainot amatpersonu koeficientu, kuru izmanto amatpersonu algu aprēķināšanai. Palielinātais koeficients un ik gadu augošā vidējā alga valstī turpina kāpināt politiķu algas automātiski ik gadu, vidēji par 150-200 eiro. Turklāt, ar politiķu lēmumu palielinot minimālo algu valstī, aug vidējā alga un līdz ar to automātiski arī politiķu algu pieaugums. Audzis arī citu institūciju vadītāju atalgojums, un apetīte rodas ēdot. Piemēram, Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča alga pērn pieauga apmēram par 10%, kopumā gada laikā bankā saņemot 150 824 eiro, kas, pēc baņķiera domām, varētu būt augstāka, salīdzinot ar privāto sektoru un pirms krīzes saņemtajiem 170 000 eiro gadā. Tas ir nieks, salīdzinot ar airBaltic šefa Martina Gausa pērn saņemto miljonu eiro, kā arī citu valdes locekļu aptuveni pusmiljonu eiro. Iepriekš par partiju barotnēm dēvētās valsts kapitālsabiedrību padomes atjaunotas «pēc OECD ieteikuma» visās 12 lielajās valsts kapitālsabiedrībās ar tūkstošiem eiro lielu algu par epizodiskām darbībām. Potenciālā sabiedrības kritika par atalgojuma augstumu tā apmērus nekādi neietekmē. Amatpersonas nesūdzas par imunitātes trūkumu pret kritiku.
Un kurš nu būtu runājis par atklātības veicināšanu! Prezidenta institūcija šogad izcēlās ar vēlmi noslepenot darbinieku algas, piemaksas un prēmijas, kas pērn dāsni dalītas, sakot, ka pietiks zināt darbinieku vidējās algas pa amatu grupām. Vējonis arī atdeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai likumu, kas paģērēja to publiskošanu ik mēnesi, tomēr Saeima spītīgi palika pie sava. Prezidenta mājaslapā gan joprojām redzami tikai amatu nosaukumi un to vidējā apmaksa...
Ja tā turpināsies, tad nākamais, ko hakeri uzlauzīs, jau būs nevis datu bāze, bet Valsts kases konts.
