Ziemassvētku priekšvakarā sajaucās pamatīgs notikumu kokteilis, kā jau šajā mistiskajā laikā gadās, realitātei sajaucoties ar virtualitāti.
Rūgtākā no sastāvdaļām - teroristu uzbrukums cilvēkiem Ziemassvētku tirdziņā Berlīnē, Krievijas vēstnieka nošaušana Turcijā un Krievijas militārās lidmašīnas avarēšana ar 92 cilvēkiem, tikmēr Latvijas iedzīvotājiem, vismaz sociālo tīklu aktīvajiem lietotājiem, traģiskākā ziņa šķita lūšu mātes nošaušana.
Par uzbrukumu tirdziņa apmeklētājiem atbildību uzņēmies teroristiskais grupējums Daesh, par vilšanos tieši šajās dienās pauda tā sekotājs, par dalību Sīrijas konfliktā aizturētais latvju jaunietis Mārtiņš. Viņš sūdzas, ka esot kļuvis par teroristu propagandas upuri un, ak vai, esot vīlies Daesh! Uz Sīriju viņu aizvilinājuši patiesības meklējumi un islāma kalifāta ideja. Vēl nesen sevis meklējumos cilvēki devās uz Indiju, Butānu, bet tagad - uz Sīriju? Cik naivam jābūt, lai ticētu, ka zaļais gurķis no Latvijas varētu «piedalīties islāma valsts veidošanā kā civilists, nepiedaloties karadarbībā», nevis kļūt par «lielgabalu gaļu», par kādu viņu gribējuši padarīt, pirms viņam izdevies aizbēgt? Tikai atrodoties kaujinieku nometnē, Mārtiņš esot «apjautis teroristu nežēlību» un sūdzas, ka Daesh vervētāji viņu piemānījuši. Šķiet, tikai nometnē jaunietis beidzot aptvēris, ka dzīve nav kino vai videospēle un Daesh - balta un pūkaina taisnības cīnītāja par zaudētajiem ideāliem uz modernās pasaules ateisma un morālā pagrimuma fona. Ja viņa sacītais ir taisnība un ja viņš tiešām nav piedalījies karadarbībā un nospiedis ieroča gaili, vērstu pret cilvēku, puisis par savu stulbumu samaksās dārgi. Pants, par kuru viņu apsūdz prokuratūra - par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā un noziedzīgas organizācijas noziegumos pret cilvēci vai mieru, vai valsti vai kara noziegumos - paredz mūža ieslodzīju mu vai brīvības atņemšanu uz 10-20 gadiem. Tieša piedalīšanās vai nepiedalīšanās noziegumos varētu būt otršķirīga. Piesliešanās teroristiskai organizācijai ir neapšaubāma. Uz sabiedrības pamatoto baiļu fona par ekstrēmistu atrašanos uz brīvām kājām nosacīta soda piespriešana ir maz ticama. Bet plašākā aspektā visai sabiedrībai šī būtu viela pārdomām par to, kur var novest jauniešu atsvešināšanās no reālās dzīves, līdzcilvēkiem, sabiedrības un sapratnes meklēšana internetā, cilvēciskā kontakta, reālās dzīves pārcelšana uz virtuālo vidi, kurā daudz laika pavadīja arī Mārtiņš.
Virtua(rea)litāte pamatīgi uzbudināja jau Ziemassvētku zvanu šķindoņā laidušos Latvijas sociālo tīklu sociumu. Laikā, kad visi tajos publicē vien bildes ar svētku eglītēm, piparkūkām, ģimenes idilli un dāvanu kalniem, parādās ieraksts par nomedītu lūšu māti, izvilkts no mednieku portāla. Par mikrouzņēmuma nodokli sašust jau nogurušajai sabiedrībai parādījās jauna ēsma Kā tā var - nošaut tik skaistu dzīvnieku, atstājot bez apgādnieka lūsenes mazuļus! Turklāt to izdarījusi sieviete! Medniekiem nācās karināt mirkļbirkas #esmumednieks un skaidrot medīšanas un slepkavošanas atšķirības, viņu senās, cienījamās nodarbes normālību un pat cēlumu, stāstīt par dzīvnieku piebarošanu ziemā, lai viņiem «vieglāk pārziemot». Un droši vien, lai vēlāk ir ko medīt. Līdzīgi kā ar lūšu medībām - nošaut lūsi nozīmē atstāt vairāk medījamo stirnu, kuras savukārt medī lūsis, kas dzīvē nav tik piemīlīgs minka, kā izskatās, lai arī cilvēkus neapdraud.
Daļu sakarsušo prātu atvēsināja mednieku skaidrojumi par medību procesu, plāniem un nomedītās lūsenes jau lielajiem mazuļiem, daļa turpināja cepties, bāžot krāsnī cepeti, kas droši vien ir no abstraktas gaļas, nevis kāda dzīvnieka. Kā kaķumīle un cilvēks, kas uz makšķerāķa nav spējīgs slieku uzspraust, kur nu vēl nošaut dzīvnieku, negribu kļūt par mednieku advokāti, vienlaikus kā gaļēdāja arī nenosodīšu tos, kas man šo vēderprieku pagādā. Protams, varētu sašust par mazuļu mātes nogalināšanu, bet mednieki paskaidroja - lūsēni jau palieli un spējīgi parūpēties par sevi, turklāt šaušanas zonā iznākusi tikai lūsene, nevis lūsēni, uz mazāko no kuriem tad tiktu šauts saskaņā ar medību likumiem. Ja kādam šķiet, ka lūsēni vēl par mazu, tad tas ir jautājums par konkrētā dzīvnieka medību sezonas noteikšanu, nevis konkrētās mednieces noziegumu. Bet konkrētajai šāvējai un arī citiem mācība - padomāt, kādas bildes un informāciju socializēt, jo īpaši, ja pieklibo pareizrakstība. Nav plašai sabiedrībai jāzina, kā taisa desas un kā notiek medības. Katrā ziņā tik daudz naida izvirdumu Ziemassvētku laikā sen nebija manīts. Interesanti būtu redzēt šo sašutuma pilno vegānu svētku galdu! Būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurītis...
