Pēdējo mācību gadu internātskolas un speciālās skolas varēs dzīvot kā līdz šim, ar valsts finansējumu pedagogu algām un lauvas tiesu arī to uzturēšanai. Steidzamu valsts finansējuma nogriešanu jau šogad gan pēc sacelta skandāla politiķi bija spiesti apturēt, un esošo kārtību solīts saglabāt vēl šajā mācību gadā.
Latvijas internātskolās mācās ap 3300 bērnu. Izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska (V) iecere bija slēgt 15 internātskolas, izņemot speciālās internātskolas, un nodrošināt iespēju mācīties vispārizglītojošās skolās. Pilnā apjomā finansējums paliktu vien speciālajām iestādēm, kurās ir bērni ar smagiem attīstības traucējumiem. Līdzīgas idejas izskanējušas jau ik pa laikam. Salīdzinot ar parastās skolas skolēnu, kas valstij izmaksājot ap 94 eiro mēnesī, internātskolas audzēknis prasa 250 eiro, bet gadā kopumā skolu uzturēšana no valsts paņem 7,2 miljonus eiro, neskaitot pedagogu algas. Daļu, vismaz 15%, līdzfinansē arī pašvaldības, kamēr vispārizglītojošās skolas uztur pašvaldības, izņemot pedagogu un dažu citu darbinieku algas. Pašvaldībai internātskolas ir izdevīgas, valstij ne, un varbūt arī nav īsti godīgi pret pārējiem skolēniem, tāpēc risinājuma meklēšana būtu apsveicama. Šadurskis paudis, ka šī sistēma pašvaldības nemotivē risināt problēmas, un pārmet, ka par piešķirto naudu skolotāju algām pašvaldības algojot «zirgkopjus, sētniekus, pašvaldību policistus», bet par internātskolu apkurei atvēlētajiem līdzekļiem vietvaras pamanoties apkurināt veselu ciemu. Konkrētus faktus gan ministrs nav minējis. Tiesa, internātskolās un speciālajās skolās parasti mācās vairāku pašvaldību bērni, un drīzāk būtu jādomā par savstarpējiem norēķiniem pašvaldību, valsts starpā. Uz vecāku artavu lielākoties nav ko cerēt, jo no šo skolu audzēkņu vecākiem pārsvarā nav ko paņemt. Tāpat vien neviens bērnus uz internātskolām nesūta. Biežākie iemesli ir slikti apstākļi mājās, ģimenē, nereti - vienkārši nabadzība, citkārt - postošas atkarības, vardarbība, liels attālums līdz skolai un nespēja izbraukāt, izvadāt, bērna veselības, uzvedības, attīstības, mācību problēmas. Bet problēmas sakne vairāk ir pašā internātskolu būtībā - tas nedrīkstētu būt kā risinājums nabadzības problēmai, arī uzvedības traucējumi būtu jārisina ar psihologa vai cita speciālista palīdzību un primāri ģimenē. Internātskola lielā mērā risina plašākas sabiedrības problēmas, kuras nevar izlikties neredzam. Un, kamēr tā eksistē, vienkārši slēgt šīs skolas būtu riskanti. Jāpiekrīt partijas No sirds Latvijai paustajam, ka caur tām valsts sniegtais atbalsts nonāk tieši pie vajadzīgās mērķauditorijas, kas nenotiek visos gadījumos sociālo pabalstu veidā ģimenēm.
Šadurskis internātskolas nodēvējis par «mazliet arhaiskiem veidojumiem», «kombinātiem» un aicinājis bērnunamu un internātskolu bērnus sūtīt tuvākajās parastajās skolās, viņus integrējot sabiedrībā. Ir viegli runāt par integrāciju, kamēr tā ir abstrakcija. Praksē nereti šo skolu audzēkņu ievietošana parastajā skolā rada sarežģījumus. Atstumšana no citu bērnu puses, bieži uzvedības traucējumi, kas prasa īpašu pieeju - nez vai skolotājs, kam klasē būs sabāzti 30 bērni, varēs veltīt pietiekami daudz laika skolēnam ar īpašām vajadzībām, lai neciestu pārējie. Nereti skolā emocionālās grūtībās šodien nonāk bērni, kuriem nav noteikta zīmola mobilais tālrunis, nemaz nerunājot par trūcīgiem bērniem no ārpusģimenes iestādēm, kuru atstumtība un psiholoģiskās problēmas var vēl vairāk saasināties. Turklāt jautājums ir arī par citiem, jo īpaši apdāvinātajiem bērniem, kuriem jau tagad trūkst vajadzīgās uzmanības talantu attīstīšanā. Un - kas notiks ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, kuriem vismaz darbadienu laikā ir iespēja tik pie normāla ēdiena, daudzmaz netraucēti pildīt mājasdarbus, uzturēties normālā, higiēniskā vidē? Ja mājās nav atbilstoši apstākļi, vai viņi automātiski nonāks bērnu namā, kas arī nav gluži ģimeniskākā vide, vai šajā nelabvēlīgajā atmosfērā ikdienā? Nevar arī internātskolas pārvērst par bērnunamiem vai otrādi - tas būtu tas pats, kas pieaugušajiem dzīvot darbā. Jau tā šo bērnu sociālā dzīve nav tik daudzveidīga kā daudziem citiem un vides maiņas iespējas ir ļoti nelielas.
Pedagogi nobažījušies par to, ka tiek sagrauta viena kārtība, vietā nepiedāvājot citu. Tā var, reformējot ierasto kārtību, ar netīro ūdeni izliet arī bērnu. Bet viens no valsts uzdevumiem - parūpēties par tiem, kas paši par sevi nevar parūpēties, un sakārtot veidu, kā tas notiek, arī ir tās ziņā.
