Lai gan neskaitāmas reizes no politiķiem dzirdēts, ka mazāk nekā gadu pirms vēlēšanām tās reglamentējošos noteikumus nevajadzētu mainīt, nekas nemainās – jau atkal notiek stīvēšanās ap tiem.
Pašvaldību vēlēšanas notiks nākamā gada 3. jūnijā, kandidātu saraksti jāiesniedz jau aprīlī. Šoreiz izmaiņas gan netiek plānotas tik kardinālas kā iepriekš, kad, piemēram, arī pašvaldību vēlēšanās palielākās pilsētās un novados kā obligātas tika ieviestas partiju listes un izsvēpēti vēlēšanu saraksti vai 5% vēlēšanu barjera, kas būtiski mainīja politisko ainavu un konkurenci. Varas partijas allaž izmantojušas iespēju ar likumu palīdzību izkārtot sev izdevīgākus spēles noteikumus. Slimības simptomi parādījušies atkal. Maija otrajā pusē Saeima pieņēma Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma grozījumus, citastarp paredzot aģitācijas aizliegumu vēlēšanu dienā un dienu pirms tām internetā, kas līdz šim bija pelēkā zona. Izņēmumi attiecināti tikai uz partiju mājaslapām, bet ne, piemēram, uz sociālajiem tīkliem, kur aģitēt tiktu liegts ne vien partijām, to kandidātiem un atbalstītājiem, bet ikvienam. Grūti iedomāties, kā katru to lietotāju varētu apmācīt, kas ir aģitācija un kas vienkārši brīvi paužams viedoklis likuma rāmjos, kur ir tā smalkā robeža. Ja vien kādam tā ir pilnīgi skaidra, to vēl varētu mēģināt apskaidrot vēlēšanu kandidātiem un partiju oficioziem (bet arī tiem jau ar esošo noteikumu ievērošanu iet grūti), bet liegumu izskaidrot katram pilsonim un vēl izkontrolēt likuma ievērošanu un sodīt pārkāpējus būtu neiespējami. Vai vajadzīgi? Atsaucoties uz vārda brīvības pārkāpumiem, Saeimas opozīcijas partijas vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot šo aizliegumu. Lai paspētu tiesai sniegt skaidrojumu līdz 19. jūlijam, Saeima īsi pirms došanās garajās vasaras brīvdienās atkārtoti grozīja likumu, ļaujot sociālajos tīklos ikvienam brīvi paust viedokli, arī aģitēt, līdzīgi kā to iepriekš darīja Rīgas mērs Nils Ušakovs, nopelnot 50 eiro soda naudu. Likumsakarīgi, ka šajā jautājumā viedokļi dalījās pa opozīcijas - pozīcijas līniju. Skaidrojums ir vienkāršs - pozīcijai ir plašākas iespējas izmantot administratīvo resursu, tā ir turīgāka un var atļauties masīvākas vēlēšanu kampaņas nekā opozīcijas partijas, kurām bezmaksas aģitācija sociālajos tīklos ir būtiskāks instruments. Tiesa gan - pašvaldībās pozīcija un opozīcija nav identiskas Saeimai, bet vairākumu pašvaldību tomēr kontrolē Saeimā pozīcijā esošās partijas.
Ne tik raiti Saeimai veicies ar lemšanu par tiesībām arī pašvaldību vēlēšanās balsot pa pastu, kas, neraugoties uz Centrālās vēlēšanu komisijas aicinājumu to izspriest līdz Jāņiem, vēl nav izdarīts. Tā būtu pretimnākšana vēlētājiem, kuriem faktiskā dzīvesvieta atšķiras no deklarētās. Līdzīgi ūdeni uz šo vēlētāju dzirnavām lej Vienotības deputāta Viļņa Ķirša ierosinājums ļaut balsot cilvēkam ne tikai vietā, kur viņš deklarēts vai kurā viņam pieder nekustamais īpašums, bet arī pašvaldībā, kur viņš pēdējos mēnešus strādājis. Lai to konstatētu, vēlēšanu reģistram vajadzēs piesaistīt Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzi, bet jārēķinās, ka nereti uzņēmumu juridiskā adrese atšķiras no faktiskās darba vietas, turklāt uzņēmumi var darbiniekus nosūtīt darbā uz reģioniem, tādējādi cilvēkam nebūtu reālas saiknes ar juridisko darbavietu. Pašlaik vēlētāju tiesības balsot sasaistītas ar vietām, kur viņi maksā nodokļus, kas aiziet pašvaldībai - iedzīvotāju ienākuma nodokli vai nekustamā īpašuma nodokli (NĪN). Tas šķiet loģiski.
Ar vēlēšanu likumu palīdzību nav jārisina dzīvesvietas deklarēšanas nesakārtotība. To var darīt ar metodēm, kādas, patīk vai nepatīk, izmanto Rīga un atsevišķas citas pašvaldības, diferencējot NĪN apmēru vai arī piedāvājot dažādus bonusus pašvaldībā deklarētajiem iedzīvotājiem. Bet biedējoši zemā vēlētāju aktivitāte jāstimulē ar citiem līdzekļiem. 2013. gada pašvaldību vēlēšanās tika fiksēta zemākā aktivitāte kopš neatkarības atjaunošanas - 45,85%. Īpaši zema tā bija lauku novados, kas, politiķiem cīnoties par lielāko kumosu - Rīgu, tika atstāti novārtā. Jā, cilvēki kļūst arvien mobilāki, strādā vienā vietā, dzīvo citā, maina dzīvesvietas, aizbrauc no valsts. Bet būtu maldīgi paļauties, ka vēlētāju aktivitāte celsies, tikai mainot likumus un noklājot sarkano paklāju uz jebkuru iecirkni. Ir jāceļ motivācija - vēlētājiem skaidrāk jāļauj saprast, kāda ir pašvaldību vara, kompetence, iespējas iepretim nacionālajai un Eiropas varai, vēlētāji jāuzklausa ne tikai kārtējās priekšvēlēšanu aģitācijās, jāsadzird cilvēku vajadzības ikdienā. Vēlēšanu likumiem jābūt noturīgākiem, tie nevar ik gadu lēkāt līdzi partiju kalkulācijām par to, kas tām izdevīgāks, un vēlētāju slinkumam nokļūt līdz iecirknim. Pilsoņa paketē ietilpst ne tikai tiesības, bet arī pienākumi.
