Vienotības (V) līdere Solvita Āboltiņa Māra Kučinska (ZZS) valdību tās pirmajās simt dienās nodēvējusi par «ļoti nepamanāmu». Nez vai Āboltiņa vēlējās Kučinskim komplimentēt, bet politikā tas drīzāk varētu būt kompliments. Tauta politiķus vairāk pamana, kad savārītas ziepes, izraisīti skandāli, pieņemti nepopulāri vai pretrunīgi vērtēti lēmumi.
Ja runa ir par politiķu spēju paveikt un prezentēt darbus, kurus par vajadzīgiem uzskata arī sabiedrības vairākums, tad jāatzīst, ka nemanāmāki ir bijuši lielākoties V ministri. Sākot jau ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Laikā, kad Eiropas Komisija perina plānu par obligātajām bēgļu kvotām, viņu nedzird. Jau koalīcijas veidošanas laikā postulēto nepiekrišanu obligātajām kvotām sadzirdamāk atskaņojis iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (V) un Kučinskis, bet kas tiek darīts Eiropas varas gaiteņos, sadarbībā ar Višegradas valstīm, Rumāniju, kādi argumenti tiek celti priekšā Vācijai, lai mums atkal neuzspiestu negribētu lēmumu - no Rinkēviča klusums. Arī labklājības ministrs Jānis Reirs (V) neizcēlās ar pamanāmību līdz brīdim, kad pagājušonedēļ Latvijas vārdā parakstīja Stambulas konvenciju, ko gan nevar salīdzināt ar to uzmanību, ko sev šajā jautājumā piesaistīja tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA). Neraugoties uz atsevišķu sociālo tīklu aktīvistu skarbo kritiku par Rasnača pasūtīto konvencijas analīzi un paša publiskajām izpausmēm, jo īpaši LTV raidījumā 1:1, nebrīnītos, ja nākamie reitingi uzrādītu viņa popularitātes kāpumu. Nelielas grupas snobu mēģinājumi iestāstīt, ka pret konvenciju iestājas tikai varmākas un lumpeņi, nerod nemaz tik daudz dzirdīgu ausu.
Nepamanīts no V ministriem nevarēja palikt izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, kurš mantoja pusratā atstātu pedagogu atalgojuma problēmu. Nauda jau bija iezīmēta, bet tās sadales mehānisms vēl radāms. Lai arī Šadurska komandas piedāvātais risinājums pedagogu algu reformai neapmierina daudzus un rada pat riskus, pozitīvi, ka kaut kāds plāns un dialogs tomēr ir un ministrs neietiepjas kā āzis vienā pozā, ir gatavs ieklausīties argumentos un koriģēt sākotnējo plānu.
Pamanāms noteikti bijis veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), kurš peld neatrisinātu problēmu jūrā un pagaidām vien izspiedis atziņu, ka par obligāto veselības apdrošināšanu būs papildus jāmaksā gan darba devējiem, gan ņēmējiem, bet cik un kāds pakalpojums par to pretī garantēts, skaidrības nav.
Viena no aktīvākajām uz valdības skatuves ir finanšu ministre Dana ReiznieceOzola (ZZS), pateicoties skandālam ap Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un tā rindu tīrīšanu. Tā gan nebija pašas ministres, bet mediju noteikta darba kārtība. Lai gan negodīgo ierēdņu aizrotēšana, atsevišķos gadījumos pat viņiem radot jaunas darba vietas, nešķiet taisnīgs risinājums, pirmo reizi jūtama politiskā griba, un parādījusies cerība, ka ledus ir vismaz sakustējies. Jaunā slota arī šo to spējusi saslaucīt ministriju apcirkņos - pārskatot ministriju bāzes izdevumus, papildus rasti teju 50 miljoni eiro. Cītīgāk pastudējot Valsts kontroles revīziju atzinumus, nākotnē varētu atrast vēl šo to.
Prasīt dižus rezultātus trīs ar pusi mēnešu laikā no valdības ir pāragri, jo īpaši, ja jāstrādā ar iepriekšējās valdības apstiprinātu budžetu. Vienīgais papildu resurss - līdzekļi neparedzētiem gadījumiem izmantoti premjera biroja darbinieku skaita palielināšanai, kas jau ļāvis ironizēt par premjera izraisītām dabas katastrofām, kas būs jānovērš. Vai palielinātā kapacitāte ļaus Kučinskim noteikt savus darba kārtību, kuru pašlaik grūti pamanīt? Lai arī premjers lika ministrijām pārstrādāt to sadaļas valdības rīcības plānā, tas neizceļas ar konkrētību un skaidru redzējumu par to, kā nospraustie mērķi sasniedzami. Ar mērķi vien nepietiek - jāredz arī ceļš, pa kuru iet, jo ne visi ceļi var būt labi. Piemēram, nodokļu ieņēmumu palielināšana var tikt panākta ar nodokļu palielināšanu, par ko satraukums attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokli vēl nav rimis.
Sabiedrība Kučinskim devusi uzticības kredītu, arī politologi viņu pagaidām skarbi nekritizē - vairāk dara nekā zīmējas. ZZS reitings uzlēcis vēl nebijušos augstumos, bet drīzāk pateicoties kataklizmām Vienotībā. Vai V, salātzaļas skaudības pārņemta, nesāks mest sprunguļus riteņos? Vai Āboltiņas kritiskie izteikumi ir partijas stratēģija vai personiskais īgnums pašas politiskajā norietā? Vai premjers spēs norīt ierastos nacionāļu ultimātus un nereti atšķirīgās pozīcijas pat par lietām, par kurām bijusi iepriekšēja vienošanās? Vai ZZS ar tās vadīto Finanšu ministriju un Veselības ministriju spēs pieņemt tādu budžetu, kas neiegrābsies pārāk dziļi strādājošo maciņos, lai neizraisītu vēlētāju dusmas? Ar valdības stabilitāti pagaidām nav problēmu, bet tā nav objektīvi izmērāma šajā laikā, jo tā šūpojas līdzi vēlēšanu ciklam.
