Darba svētku norise Latvijā lieku reizi lika aizdomāties par nepieciešamību 1. maiju kalendārā iekļaut kā svētku dienu un brīvdienu.
Protams, kuriem strādājošajiem, kam nav jālauza galva par biznesu, gan nepatīk papildu brīvdiena! Jāpiekrīt, ka daudzi šodien ir pārguruši vai pat izdeguši, bet tur nelīdzēs viena papildu brīvdiena, kas turklāt, iekrītot svētdienā kā šoreiz, netiek pārcelta uz darba dienu. Bet ko īsti svinam šajā dienā, ja vispār svinam?
1. maija kā strādnieku dienas aizsākumi meklējami ASV, Čikāgā, kad šajā datumā 1886. gadā strādnieki masveida streikā un demonstrācijā pieprasīja samazināt darba dienas ilgumu līdz astoņām stundām, kas nereti bija pat divreiz garāka, kaldinot rūpniecības uzplaukumu. Mašīnas, konveijeri nedrīkstēja palikt dīkstāvē. Pēc demonstrantu apšaudes sākās šādas prasības atbalsta vilnis Eiropā, līdz 1889. gadā starptautiskais sociālistisko partiju kongress Parīzē nolēma 1890. gada 1. maijā rīkot demonstrācijas arī citviet ar galveno prasību - astoņu stundu darbadienu.
Izņemot atsevišķas specifiskas profesijas vai vairāk nopelnīt gribošos, šodien jau strādājam līdz astoņām stundām, bet prasības par «taisnīgu darba samaksu» katras valsts ekonomikas iespēju robežās efektīvāk risināmas publiskajā sektorā valdības un konkrētās profesijas pārstāvju sarunās, kā arī vēlēšanās, atdodot savu balsi par konkrētu politisko piedāvājumu noteiktām sociālajām, profesionālajām grupām, nodokļu, sociālajā un ekonomikas politikā. Privātajā sektorā to regulē pieprasījums un piedāvājums darba tirgū. Prasīt abstrakti labākus darba apstākļus demonstrācijā tikai tāpēc, ka tā ir tradīcija, ir bezjēdzīgi. Arodbiedrību rīkotā 1. maija demonstrācija vai sapulce ar nosaukumu Par cienīgu darbu veselam un izglītotam cilvēkam Latvijā izskatījās pēc lēta, aizvēsturiska uzveduma ar cilvēkiem un sarkaniem baloniem, vairākiem padumjiem vai stereotipiskiem, pārspīlētiem tekstiem plakātos un tādu vispārināšanas pakāpi, kas izšķīdina pasākuma jēgu. Plakāti, kuros piesaukti banka Citadele, Liepājas metalurgs un mediķu algas, aizsardzības budžeta palielinājums pretstatīts minimālās algas mazajam kāpumam, visiem dzīves gadījumiem noderīgi plākāti ar tekstiem «Prasām pārtraukt GENOCĪDU pret Latvijas tautu» un «Bērniņ - šodien neēdīsim, jo valdībai pietrūkst», pa vidu mediķu un pedagogu algu paaugstināšanas prasībām arī aicinājums «pārtraukt namu īpašnieku patvarību!» Protestēt pret visu, pret valdību kā šķiru ir tāpat kā iebilst pret Zemes riņķošanu ap Sauli. Turklāt paši strādnieki vairs nav šķira, tā nav nedz pirmā, nedz otrā, nedz trešā cilvēku identitāte, arī šādu demonstrāciju tradicionālo rīkotāju politiskā pārstāvniecība - sociālisti vai sociāldemokrāti - Latvijā ir faktiski mirusi. Likumsakarīgi - lielu daļu demonstrantu veidoja caur Rīgas satiksmi Rīgas domei pietuvinātā arodbiedrība LABA, kuras aktīvistiem, kā ziņoja LTV, pēc tam apmaiņā pret taloniem Vērmanīti tika izsniegta bezmaksas alus glāze. Izskatījās kā iesildīšanās 9. maija pasākumiem.
1. maijs ir arī pirmās Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas diena, kurā ne tikai ievēlēja pirmo Latvijas prezidentu Jāno Čaksti, bet arī nolēma iztrādāt Latvijas pamatlikumu Satversmi, kas, laika gaitā papildināta, joprojām kalpo kā valsts pamatlikums. Šis notikums tika pieminēts vien ziņās, bet noritēja bez oficiāliem un neoficiāliem plašiem pasākumiem. Nesaku, ka šī diena būtu atzīmējama kalendārā kā sarkana, ar brīvdienu, bet vēstures izpratnei pieminama gan. Latvijas patriotiem jau rīt, 4. maijā, būs brīvdiena par godu 1990. gadā pieņemtajai Neatkarības atjaunošanas deklarācijai, savukārt daļai darbaļaužu svētku svinētāju - 9. maijā saiets pie Uzvaras pieminekļa sitīs augstu vilni arī bez oficiālās brīvdienas.
Ja Latvijas ekonomika to var atļauties, drīzāk brīvdienu varētu piešķirt pareizticīgo Ziemassvētkos, par ko ik gadu politiskajās tribīnēs tiek lauzti šķēpi, vai skolas vecuma bērnu vecākiem 1. septembrī, bet 1. maija kā darbaļaužu svētku atzīmēšanas diskurss Latvijā ir zudis. Cik ilgi vēl ķēmosimies ar pagātnes ēnām vai līdzi citiem? Šādas demonstrācijas degradē demonstrāciju jēgu un kā nenozīmīgu pastaigu ar sekojošu alus kausu liks uztvert arī tos pasākumus, kur tautas vai kādu grupu sašutumam būs nopietns iemesls.
