Incidents ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda (NA) uzbraukšanu dievlūdzējai 0,41 promiles reibumā rosinājis paraudzīties gan uz ministra, valdības un Latvijas politisko morāli, gan Gerharda darbību amatā un ministrijas nepieciešamību vispār.
Ministra politisko uzstādījumu un redzamāku aktivitāšu trūkums līdz šim nemotivēja pievērsties viņa darbībai, savukārt daudzi iedzīvotāji par tādu ministru nemaz nav dzirdējuši, lai gan viņš ministra krēslā sēž jau trešo reizi. No 2007. līdz 2009. gadam Gerhards Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amatu nomainīja pret ekonomikas ministra krēslu, bet 2009., 2010. gadā bija satiksmes ministrs, pēc kā viņa redzamā politiskā karjera pārtrūka. Gerhards netika ievēlēts 10. Saeimā, bet 11. un 12. Saeimas vēlēšanās nestartēja. Tāpēc jo interesanta šķita nacionāļu izvēle ministra amatā bīdīt cilvēku, kurš nav izgājis vēlēšanu sietu.
Vēl gan Gerharda vārds vairāk medijos izskanēja saistībā ar viņa dārgo braucienu uz klimata konferenci Peru pērn decembrī, kas izmaksāja 10 496 eiro, kam vēl jāpieskaita desmit ierēdņu komandējums, bet droši vien bauriem palika nesaprasta šīs konferences nozīmība turpmākajā mūsu prezidentūras kontekstā Eiropas Savienībā. Ja kāds to palaida garām, tad tagad Gerharda atpazīstamība gan pieaugs.
Runa nav par sīku satiksmes negadījumu. Gerharda vajadzība tikt garām Latvijas Romas katoļu baznīcas dievkalpojuma dalībniekiem Pils laukumā bijusi tik steidzama, ka nav bijis laika pagaidīt vai palūgt atbrīvot ceļa daļu, lai neuzbrauktu Dievu lūdzošai sirmgalvei. Baznīcas pārstāvji kritizējuši ministra neiecietību, kurš esot braucis lielā ātrumā. Gerhards atvainojies cietušajai – tā, šķiet, mūsu politiskajā kultūrā ir «politiskā atbildība», ar ko pietiek arī premjerei Laimdotai Straujumai, kura sabiedrību mierinājusi: Gerhards turpmāk stūrēs uzmanīgi un izturēsies ar cieņu pret citiem. Tas nekas, ka ministrs svētdienas dienā kopā ar sievu un dēlu braucis ar dienesta auto, ka viņa asinīs konstatēts 0,41 promiles reibums, kas ir tikai nedaudz zemāks par pieļaujamajām 0,5 promilēm. Teju puse Latvijas steidza pie saviem zāļu skapīšiem raudzīt, kura no Faringo Spray esošajām eļļām – kliņģerīšu, smiltsērkšķu vai bergamota – varētu izraisīt tādu reibumu un vai nav kā kaitējušas bērniem, lietojot šo medikamentu, dzirdot ministra pieļāvumu, ka šis preparāts varētu būt iemesls konstatētajam reibumam. Iedzīvotāju apziņā Gerhards pieskaitīts šīs Saeimas politiķu – dzērāju, afēristu, skandālistu plejādei, bet, tā kā oficiāli norma nav pārkāpta, valdības vadītājai pietiek ar «vairāk tā nedarīs».
Bet – ko darīs – nav tik svarīgi. Sabiedrībai nav skaidrs, kādi ir ministrijas politiskie uzstādījumi, mērķi Gerharda vadībā, kas uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti, kas beidzot realizētu reģionālās attīstības politiku. Ir tikai frāzes par Eiropas digitalizācijas mērķiem Latvijas prezidentūras ietvaros un vīzija par pašvaldību skaita būtisku mazināšanu, kas gan nevar notikt veikta līdz 2020. gadam, kad beidzas Eiropas fondu plānošanas periods, – it kā bez administratīvas teritoriju apvienošanas nebūtu citu darāmu darbu, lai mazinātu lauku attīstības un iztukšošanās problēmas.
Bet arī ar ne tik visaptverošu jautājumu risināšanu nesokas. Gerhards gan pakritizēja Rīgas domes un Rīgas satiksmes lēmumu paaugstināt sabiedriskā transporta biļešu tarifus, kuru pamatotībai nepiekrita, aicināja Rīgas mēru Nilu Ušakovu izvērtēt Rīgas satiksmes valdes locekļu atbilstību amatam, bet viss bijis kaķim zem astes. Līdzīgi kaut kas aizrādīts pašvaldībām, kuras par nodokļu maksātāju naudu izdod savus preses izdevumus, citastarp, publicējot arī reklāmas un sludinājumus, tādējādi kropļojot reklāmas tirgu, degradējot un stumjot bankrota virzienā reģionālo žurnālistiku, bet izmaiņu nav. Līdzīgi ir atkritumu apsaimniekošanas jomā, kur saskaņā ar Valsts kontroles pārbaudi vairākās pašvaldībās iedzīvotāji ievērojami pārmaksā par atkritumu apsaimniekošanu un pretēji Satversmes tiesas spriedumam apsaimniekotāji nav izvēlēti atklātā konkursā. Ministrija apmainās vēstulēm ar pašvaldībām, groza likumus un noteikumus, bet vezums stāv uz vietas.
Ja ministrijai trūkst politisku uzdevumu un mērķu, tad varbūt nav jēgas turēt atsevišķu ministriju un ministru? Tehniskos, kārtējos darbus, regulu pildīšanas, ieviešanas uzraudzību un tamlīdzīgus darbus var darīt ierēdniecība jebkuras ministrijas padotībā, piemēram, Ekonomikas, turklāt reģionālā attīstība arī ir ekonomikas joma. Ja nav reģionālās attīstības politikas valstī, vien tās spazmas, tad varētu padomāt par ministrijas apvienošanu, mazinot Latvijas iedzīvotāju skaitam neadekvāti lielo birokrātiju. Iespēja budžeta konsolidācijai un kārtējo reizi piesauktajām reformām!
