Ja vara neprot vai negrib sabiedrību adekvāti informēt par draudiem valsts un tās iedzīvotāju drošībai, tad nav ko gaidīt sabiedrības konsolidēšanos cīņā par valsts aizsardzību.
Krievija rīko armijas mobilitātes pārbaudi, vērienīgas militāras akcijas, koncentrē tehniku netālu no mūsu valsts robežām, ievērojami palielina militāro budžetu. Ar dažādas nopietnības pakāpi uztveramas amatpersonas un politiķi izsaka kara draudus Baltijai un Latvijai, paaugstina propagandas decibelus, konsolidē sabiedrību Krievijā pret ārējo ienaidnieku– ASV un Rietumiem, cīņā pret kuriem var arī pieciest ekonomiskās grūtības. Latvija, krietni atpaliekot kvantitātē, rīko militāro spēku mācības kopā ar ASV un Eiropas valstīm (1100 karavīru iepretim 76 000 Krievijas karavīru un vairāk nekā 10 000 bruņutehnikas vienību), ieved militāro tehniku, par kuras klātesamību amatpersonas aicina iedzīvotājus nesatraukties. Iepērk bruņuvestes, likumā atrunā pagaidu medicīnisko punktu izveidi, runā par profesionālo karavīru skaita un aizsardzības budžeta pakāpenisku palielināšanu, studentu militāro apmācību, Krievijas kontrpropagandas TV kanālu krievu valodā... To piefiksējušam iedzīvotājam rodas jautājums – kas sekos?
Diemžēl pilnvērtīgas informācijas vietā no valsts augstākās un nozares pārstāvniecības dzirdam vien: «Mieru, tikai mieru!» Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis kušina: «Tiešu militāru draudu iespējamība no Krievijas puses ir zema», bet jābūt gan scenārijiem, kā rīkoties iespējama uzbrukuma gadījumā. Arī Valsts prezidents Andris Bērziņš mierina: «Konkrētu draudu nevienai NATO dalībvalstij, ieskaitot Latviju un citas Baltijas republikas, nav», citas amatpersonas piebalso – esam drošībā, jo esam NATO, mums vienīgi līdz 2020. gadam (kad tas vēl pienāks!) līdz 2% no IKP jāpalielina aizsardzības budžets. Par to, ko nozīmē «zems draudu līmenis», ko spējam ar esošo militāri tehnisko un cilvēk u resursu, cik ilgi spējam noturēties pretī pārspēkam, līdz ierodas NATO papildspēki, un kas, cik, ar ko tie ierodas, paliek miglā tīts. Tikmēr Saeimā politiķi lauza galvas par to, vai informatīvo bukletu iedzīvotājiem nosaukt par padomiem, kā rīkoties kara, bruņota konflikta gadījumā vai vienkārši – «ārkārtas» gadījumā.
Iekšlietu ministrija sagatavojusi ieteikumu projektu, kā iedzīvotājiem rīkoties kara gadījumā, bet politiķi nevar izlemt – pieminēt karu vai aprobežoties ar «ārkārtas gadījumiem». Tajā ieteikts, piemēram, sagatavot «ārkārtas gadījumu somu» ar konkrētām lietām, nekavējoties informēt tiesībsargājošās iestādes, ja redz aizdomīgas personas, karadarbības zonā ieteikts izturēties mierīgi, nereaģēt uz provokācijām, neuzsākt konfliktu ar bruņotiem cilvēkiem, bet izpildīt viņu prasības. Pēc sirēnu sadzirdēšanas ieslēgt radio vai TV un ar savu transportlīdzekli doties uz norādīto mērķi vai paša izvēlēto vietu. Kas varētu būt šie norādītie mērķi, vai valsts ir sagatavojusi attiecīgas patveršanās vietas, vai pašiem iedzīvotājiem par to jādomā, vai vispār būs iespējams kaut ko dzirdēt radio un TV, ja šodienas ieroču viens no mērķiem ir sakaru paralizēšana? Vai jādomā par alternatīvu energoapgādi, degvielas resursiem? Kādas ir cilvēku iespējas nekļūt par iebrucēju gaļasgabaliem un prasību izpildītājiem? Interesanti komentējusi Aizsardzības ministrija, padomus nodēvējot par vērtīgiem, bet apšaubot to publiskošanas nepieciešamību, atkārtoti piebilstot, ka Latvijā militāro draudu līmenis ir zems. Vai tas ir daudz augstāks Lietuvai, kas gan pieņēmusi likumu par daļēju obligāto karadienestu, gan izdevusi rokasgrāmatu iedzīvotājiem, kā rīkoties, ja sākas karš? Viņi sēj lieku paniku vai arī mums kaut ko nestāsta, vai «zemos draudus» uztver pārāk vieglprātīgi, cerībā, ka uzvarēsim ar vienu TV kanālu krievu valodā? Ja šāda attieksme, tad lieki gaidīt iedzīvotāju atbalstu nodokļu paaugstināšanai, lai pienācīgi finansētu aizsardzības vajadzības. TNS un LNT aptauja uzrāda, ka to atbalsta vien 13% – un kāpēc gan lai atbalstītu, ja «viss kārtībā, ak, cienījamā kundze!»? Visticamāk, tādas pašas pretenzijas būtu, ja nodokļu palielināšanas vietā piedāvātu atņemt naudu, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai, sociālajai aizsardzībai, kas parasti bijuši pirmie apgraizīšanas objekti krīzes laikā. Ekonomika stagnē, un no kaut kurienes šie līdzekļi jāgūst. Bet, ja sabiedrībai karina uz ausīm makaronus, sakot – nekas mums nedraud, un teksti par «šodienas ģeopolitisko situāciju» der vien tad, kad vajag attaisnojumu bankas Citadele pārdošanai par sviestmaizi, vēl kādu shēmu piesegšanai, valdības nesasniegtiem mērķiem, nespējai izpildīt pirms vēlēšanām sasolīto, mīnusiem valsts budžetā, savlaicīgai nākamā Valsts prezidenta kandidātu nenosaukšanai, tad šāda sabiedrības nostāja ir likumsakarīga.
