Laika prognozēm ir nepārprotama līdzība ar politiķu priekšvēlēšanu solījumiem. Mēs visi labi zinām – beigās mūs tāpat apčakarēs! Vienalga savās fantāzijās izgaršojam solītos saulainos uz siltos svētkus, bet tie, kā vienmēr, pienāk auksti, sniegoti un vēja brāzmu raustīti. Jautājums, kāpēc šīs prognozes aizgūtnēm jāpublicē, dzenot ļaudis depresijā, un kāpēc par tām vispār jātērē nauda, jo tiem, kam pietika prāta paskatīties uz lielveikalu piedāvājumu pirms Lieldienām, viss bija skaidrs arī bez meteorologu ikvakara pasaciņām.
Modernās pasaules laika vērotāji smejas - bija taču skaidri redzams! Nekāda grila sezona Latvijā vēl nav sākusies un tuvākajā laikā diezin vai sāksies. Ja reiz uz iepirkšanās skatuves labākajā vietā nav novietoti milzīgi ogļu, iesmu, degšķidruma, žāvēto desiņu un šašlika spainīšu kalni, tad kādas gan šādā situācijā var būt siltas Lieldienas? Nekādas! Veikalnieki zina, ko dara. Kā ierasts ap Vladimira Iljiča Uļjanova dzimšanas dienu un tam piekabināto subotņiku, laiks aprīļa otrajā pusē ir tikpat riebīgs kā atmiņas par bezjēdzīgajām skolas gadu sestdienas talkām, kas mūsdienās formu mainījušas, bet būtību ne - entuziasti savāc citu piemēsloto, lai mēslotāji pēc tam atkal varētu netraucēti piecūkot entuziastu novākto.
Kāpēc lai necūkotu? Vai esat padomājuši, cik daudz atkritumu mēs pārvedam mājās no lielveikaliem un kādu naudu par tiem izdodam? Neba nu celofāna maisiņi ir tas lielākais bubulis, bet produktu iepakojums - visdažādākās paciņas, kastītes, pudeles, burciņas, vāciņi, ietinamie papīri un kas tik vēl. Tāda paka, šāda paka - atkritumu spainis pilns jau dažas minūtes pēc iepirkumu somu izpakošanas. Tie, kas piedzīvojuši padomju laikus, atceras džinkstošos gājienus uz veikalu, kad vajadzēja nest stikla pudeles un burciņas, lai tās nodotu, saņemot pretim smuku naudiņu. Tagad jau cik gadu mums cenšas iestāstīt, ka pienu, kefīru un krējumu atkārtoti stikla pudelēs nemaz nevarot liet, jo tās neesot iespējams kārtīgi nodezinficēt. Manā bērnībā par to tikai nosmējās vien. Paskaloja pudeles zem krāna, nodezinficēja un pildīja pienu vienā mierā. Tāpat nodot toreiz tika nestas alus, limonādes un stiprā alkohola pudeles, konservu un sulu burkas. Jā, varbūt tās bija dizainiski vienveidīgas un ne tik skaistām etiķetēm, bet pa mežiem nemētājās.
Kāpēc es to rakstu? Ne tāpēc, ka bērnībā zāle zaļāka. Klusajā sestdienā Pērnavas iepirkšanās centrā vēroju tur ierasto ainu, kā bomzīši, nodevuši savu medījumu - pa krūmiem salasītās alus kārbas un pudeles, saņēma pie kases dienišķo naudiņu un, apmierināti smaidīdami, devās apgūt RIMI dzērienu nodaļas piedāvājumu. Nemētājas Igaunijas ceļmalās nedz tukšas pudeles, nedz iepirkumu maisiņi, nedz arī autobusu pieturās tiek atstātas atkritumu paunas, kuras kādam svētdienās laukos braucējam bijis slinkums vest atpakaļ uz pilsētu. Bet Latvija kā ir šajā ziņā atpalicis sūnu ciems, tā ir, un tāpēc vajag rīkot lielas un mazas talkas, lai entuziasmā starojošām acīm vāktu, vāktu, vāktu. Un tā katru pavasari, cik vien sevi atceros.
Ir kaut kāda imitācija. Ar divmetrīgu žogu norobežotas bruģētas atkritumu savākšanas vietas, kurās trūkst tikai sarga ar karabīni pār plecu. Konteineri it kā atkritumu šķirošanai, no kuriem iedzīvotāju sašķirotos atkritumus beigās saber vienas lielas mašīnas kopējā vēderā. Vai kāds var paskaidrot, kas ar to tiek panākts un kāda velna pēc ir jāmudina iedzīvotājus šos atkritumus šķirot, ja finālā viss beidzas kā parasti? Skaidrs, ka nevar, bet fondi tiek apgūti. Reizēm, kad par to domāju, uzdodu sev jautājumu - vai latviešiem ir kultūra? Un kā vispār sevi var uzskatīt par kultūras cilvēku tas, kurš regulāri čurā garām podam, met savus atkritumus, kur pagadās, un ķēzās internetā tā, it kā no tur sarakstīto cūcību daudzuma būtu tieši atkarīga viņa privātā labklājība.
Bet kur nu man ar savām sīkajām domelēm mūsu globālo kolīziju laikmetā, kad pat Krievijas uzticamie mediju kvekši un tīkla troļļi pēc Sīrijas bumbošanas ir apklusuši tā, it kā būtu no mātes dzimtenes naudas maka atvienoti. Kad tā padomā par visu, kas noticis pēdējos mēnešos saistībā ar Trampa ievēlēšanu, arī latviešu politologiem un politikas ekspertiem pienāktos nolikt savus diplomiņus un skriet uz Angliju, kamēr tur vēl ņem pretim, grāvjus rakt. Nu šitā saķēzīties savās prognozēs! Tur jau nobāl pat visšķībmuldošākie meteorologi.
