Kadru nomaiņas nākušas par labu organizācijai, ko komentāros esmu pieminējis biežāk negatīvā nozīmē, proti, NEPLP jeb Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei. Sabiedriskā pasūtījuma ietvaros tā piešķīrusi 100 000 eiro raidījumam Rampas ugunis. Labi darīts! Tieši tā, nav ko eksperimentēt ar teorētiķu papīra formātiem, jāatbalsta raidījumi, kas sevi pierādījuši.
Ja palūkojas uz pēdējo gadu pienesumu Latvijas televīzijās, Andra Kiviča sarunas ir viens no prātā paliekošajiem jaunradītajiem raidījumiem. Pamatīgi progresējis ir pats Kivičs, veidojoties par spēcīgu ētera personību, kurš spēj tiešraidē stundas garumā tikt galā pat ar ļoti nerunīgu, introvertu viesi. Raidījuma formāts ar stila izturētību ir īsti laikā šajā televīzijas attīstības posmā, kad daudzos kanālos, lai izdabātu ekspertiem, kas nejūt drēbi, raidījumos ar kreiso kāju mēģina pakasīt labo ausi. Tā ir vienkārša saruna bez pārgudriem jautājumiem, tomēr gudra un atmiņā paliekoša.
Būtībā tas ir tas, uz ko vajadzēja virzīties LTV Nacionālajiem dārgumiem, kuru vadītāji palikuši sižetu gūstā, upurējot sarunas loģiku viesu karuselim (kas reizēm tik vien spēj pateikt, kā labdien) un montētiem sižetiem, kas nekalpo sarunas attīstībai, bet atrāda arhīvu. Arī Kiviča raidījuma viesis mājīgajās Blaumaņa ielas telpās, kurās ieeja ved caur kafejnīcu, nevis īpašā režīma apsardzes sistēmām, kā LTV, netiek traumēts ar depresīviem brūno flīzīšu gaiteņiem, kuru uzturēšanā pilnīgi bezjēdzīgi izkūp LTV resursi, nenonākot pie skatītāja. Ciemiņš jūtas ērti, nav stresa (cik nu tas iespējams). Tas atsaucas uz sarunas īstumu raidījumā. Nezinu, ko rāda reitingu cipari minūšu un sekunžu šķērsgriezumā, tomēr mani Andra Kiviča veidotās sarunas notur pie ekrāna allaž, kad uztrāpu tiešraidei vai atkārtojumam.
Turpinot mediju tēmu - vai pamanījāt, cik izvairīgi Latvijas medijos tiek apspriesta jaunās sievietes slepkavība Lietuvā, kas dzīvību zaudēja lielceļu bandītu izdzimteņu dēļ? Politkorekti līdz riebīgumam. Bez atbildes reakcijas palikusi publikācija par aplaupītajiem braucējiem no Latvijas, kas naktī pie Kauņas palika bez auto pēc izprovocētas avārijas pēc tam, kad viņiem pie galvas pielika šaujamos. Hei, mostieties! Tie ir mūsu valsts pilsoņi! Vai mūsu varas iestādes to tā atstās? Īpaši jau notikušā kontekstā? Vai varbūt braukt cauri Lietuvai naktī ir nedrošāk nekā šonedēļ apmeklēt britu parlamentu?
Nu protams, negribas jau runāt, jo, sakot Lietuva, paturam domās vārdu Latvija. Avāriju izprovocēšana, lai mēģinātu izspiest naudu, apdrošinātājiem vai apjukušajam braucējam nudien nav nekas neparasts pie mums. Varbūt par tik aptrakušiem lielceļa bandītiem pēdējā laikā neesam dzirdējuši, bet dažādi provinces varmākas teroristi - bagāto tētiņu atvases, kas dīžājas sociālajos tīklos ar visatļautību, ir tāda pati ikdiena kā kaimiņos.
Lielu problēmu Lietuvā, Latvijā un pār ējā Eiropā rada deviņdesmitajos gados uzspiestā nāvessoda atcelšana. Toreiz šī pasākuma pretinieki no Latvijas juristu aprindām uzsvēra, ka nāvessoda esamībai likumdošanā ir preventīvs efekts - noziedznieks, pirms darīt savus briesmu darbus, padomās, ka viņu tomēr par paveikto var notiesāt. Tagad redzam idejiskos cīnītājus, kas bezbailīgi šķaida kājāmgājējus jaguārā, redzam neliešus, kas atņem dzīvību auto dēļ, jo zina - labs advokāts un daudz naudas ir nopietnāks arguments par eksaltētu cilvēkmīlestību.
