Esmu jau ne reizi vien rak-stījis par to, ka latviešu tā sauktā kapu kultūra ir diezgan liels pašapmāns. Visā savā nožēlojamā krāšņumā to varējām baudīt kapu tramvaja epopejā, kas pēc tukšu salmu vezuma izkulstīšanas, šķiet, tā arī noklususi kā tādas tukšas mucas tālīna graboņa, ripojot lejā pa kalnu. It kā ar šo kaunu, kas par latviešiem neko labu neliecina, nepietiktu, tagad esam piedzīvojuši publisku histēriju par prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai ar starpniekiem izgādātajiem zemes kvadrātmetriem Meža kapu ekskluzīvajā daļā.
Mīļie tautieši, šis nu gan bija viens ikdienišķs un tipisks ne tikai kapu, bet jebkādas kultūras trūkuma apliecinājums. Lasot medijos un sociālajos tīklos visu šo kvekšķēšanu - zooloģiska naida un stulbuma kokteili -, gribējās vaicāt: vai mēs vispār vairs drīkstam sevi saukt par tautu? Šādi uzklupt mūsu prezidentei, kurai starp citu, šogad rudenī apritēs 80, nudien ir zemiski. Un, pieminiet manus vārdus, daļa šo pašu cilvēku, kas nolēja Vairu Vīķi-Freibergu mēsliem, viņas dzimšanas dienā lišķīgi sauks: lai dzīvo mūsu Vaira!
Apdomājiet par šo situāciju! Mēs, protams, labi zinām, ka daži kapi Rīgā un arī citur Latvijā skaitās kaut kas ekskluzīvs. Vienkāršam mirstīgajam dabūt apbedījuma vietu tur ir neiespējami. Mēs labi zinām arī to, ka šajās ekskluzīvajās kapsētās pa blatu glabāja padomju laikos, biezie deva kukuļus, lai nokļūtu tur saldajos deviņdesmitajos, jo tas bija prestiži, un retos gadījumos glabā arī tagad. Varbūt tomēr neliksim vienlīdzības zīmi starp blatņikiem, biezajiem un prezidenti?
Ja nu kādam mūsdienu Latvijā ir tiesības uz ekskluzīvu atdusas vietu, tad tie pirmām kārtām ir visi mūsu valsts prezidenti. Tikai, protams, tad, kad tika pieņemts attiecīgais likums par Valsts prezidenta darbības nodrošinājumu, neviens par šādām lietām izdebatēt līdz galam nevarēja. Ja nemaldos, šis jautājums tika risināts Ulmaņa kunga prezidentūras beigās, un juristiem droši vien toreiz šķita neētiski teikt - prezidenta kungs, mēs kādreiz gribēsim jūs kaut kur aprakt! Diezin vai prezidentu pēdējo atdusas vietu var un vajag reglamentēt ar likuma palīdzību. Tomēr ir tikai dabiski, viņiem pienākas iespējami prestižākā vieta. Pietiek jau mums ar vienu prezidentu, kuru cietumsargi apraka kā pēdējo kranci kaut kur Krasnovodskas (tagadējās Turkmenbaši) sētmalē.
Te nu ir jautājums, par ko tad mēs tik satraukti bļaustījāmies? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka valsts prezidente, cilvēks, kura ieguldījumu Latvijas labā neviens neapšauba, jau sen ir tajos gados, kad kārtīgs latvietis domā par savu mūžamāju. Ne jau nu viņai pašai būtu pa kapu kantoriem jāskraida, nav jau Vizmas Belševicas stāsta varone dullā Paulīne. Skaidrs arī - ja prezidente palūdza, viņai iedeva labāko. Pie tā arī paliksim.
Vēl šonedēļ vispirms sociālajos tīklos, pēc tam arī medijos parādījās attēli ar drūpošo Nacionālās operas ēkas apmetumu. Sabiedrības uzmanību notiekošajam pievērsa operas vadītājs Zigmars Liepiņš, kuram, lai nu ko, bet iepriekšējam intendantam Andrejam Žagaram inkriminēto brīvo attieksmi pret operas budžetu nevarētu pārmest. Jācer, ka Liepiņa kungam nebūs jārīkojas kā viņa priekšgājējam, darot kaut ko uz savu galvu un pēc tam nostādot ministriju fakta priekšā, un gribētos ticēt, ka remontam līdzekļi atradīsies ātri un arī bez vistautas ziedojumu kampaņas, pirms kādam garāmgājējam uz galvas uzgāzies apmetuma blāķis.
Par operas nedienām gan īpaši brīnīties nevajadzētu. Kopš brīža, kad ziedojām Baltā nama rekonstrukcijai, ir pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi. Arī tā sauktajai Jaunajai zālei šogad aprit 15, bet par reiz solīto operas otro kārtu neviens vairs nerunā vispār. Turklāt Baltā nama kapitālremonts notika dīvainā laikā, kad veco celtniecības materiālu veikalos vairs nebija, bet par jauno kvalitāti pēc tā brīža ticības to ilgmūžībai tagad domas dalās. Arī pats rekonstrukcijas process… Vai nu paši nezinām to, ka šis un tas operā turas uz goda vārda, bet, piemēram, uz slīpās grīdas plaknes izvietotie smalkie krēsli ir drausmīgi neērti sēdēšanai.
Laiks rit, un tā mēdz notikt, ka jebkurai mājai laiku pa laikam roka jāpieliek un šis tas jāpielabo. Tikai mēs diemžēl to nekādi negribam attiecināt uz kultūras celtnēm. Kāpēc gan tagad brīnīties, ja kaut kas drūp, te nu vajadzētu ņemt ķelli rokā un labot, pirms vainas tiek ielaistas.
