Ceturtdiena, 27.aprīlis
Viedokļi | 6.janvāris, 14:44
Arno Jundze

Pūtiens, putenis un dienišķais sašutums

Nu ko, dabūjām pēc trakā vecgada pūtiena un lietus arī kārtīgu puteni? Protams, sēdēt pie stūres šādā laikā diez kas nav, bet nemaz jau nav tik slikti, ja reižu pa reizei mūs apciemo ziema un apsedz ar baltu segu pelēko ainavu, ienesot dzīvē kaut nedaudz gaišuma. Kaut kopējais fons, gadu sākot, vienalga ir padrūms: nesaprotamas nodokļu izmaiņas, runas par cenu gaidāmo kāpumu un akcīzes palielinājumu, RPIVA negaidītā pievienošana Latvijas Universitātei. Var jau būt, ka šogad politiķi beidzot iemācīsies komunicēt ar tautu? Vēlēšanas taču vairs nav aiz kalniem, būtu gan pēdējais brīdis, ja ne par valsti, tad vismaz par savu nākotni padomāt.

Sociālie tīkli uzsprāga no sašutuma brīdī, kad parādījās ziņa par traģēdiju Dobelē, kur policija kādā sociālās mājas dzīvoklī atrada divu vecāku un deviņus mēnešus veca zīdaiņa līķus. Cilvēki ir neizpratnē, kā var būt tā, ka trīs bērni vairākas dienas raudāja, bet neviens kaimiņš par to nelikās ne zinis.

Nu varbūt nevajag? Pirms gadiem padsmit, pirms vēl sociālās mājas tikai sāka savu uzvaras gājienu, tikpat kurla bija lielākā daļa daudzdzīvokļu namu iemītnieku. Tā taču absolūti nereaģēja uz savas kāpņu telpas dzērāju vai narkomānu ālēšanos. Vienīgais sapnis bija - kaut viņi vismaz aizvērtos, izslēgtu skaļo mūziku un nečurātu pāri balkona malai, jo saukt policiju vai iejaukties - ko jūs! To gadu prakse vēstīja skaidri un gaiši - beigās saucējs pats izrādīsies vainīgais, jo pirmais jautājums, ko policija uzdeva toreiz un droši vien uzdod arī tagad, bija - kas zvana un kāds ir jūsu telefona numurs? Kuram tad vajag vairāk nekā citiem?

Nekur šī pieredze nav pazudusi. Tāpēc nevajadzētu gaidīt no tiem, ko savulaik esam izlikuši no normālajām mājām asociālas uzvedības vai īres parādu dēļ, lai viņi mūs netraucētu dzīvot, nez kādas pilsoniskās aktivitātes. Protams, ir briesmīgi, ja bērni vairākas dienas raud, bet nevienam nav nekādas daļas. Tomēr, ja televizors un radio ieslēgts, ja viens dzīvoklis blakus bijis tukšs, bet otrā - veci vecīši, netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Nez vai paši arī esam tik ļoti aktīvi cīnītāji par kārtību, lai drīkstētu kritizēt citus. Ja jau tādi būtu, tad diezin vai ļautu politiķiem vārīt tādas ziepes, kādas viņi dara bieži un ar lielu centību.

Vēl viena šīs nedēļas ziņa, kas it kā nākusi no citiem plauktiem, ir šķietami kuriozais fakts, ka pērn Vācijā par vienu no lielākajiem bestselleriem kļuvis Ādolfa Hitlera Mein kampf jaunais izdevums. Nesākšu te murgot par nacisma atdzimšanu Vācijā. Dažiem, kas tā izpaudās, manuprāt, pienāktos veikt garīgās veselības pārbaudi. No šī negaidītā piemēra tomēr derētu pamācīties visiem tiem, kas arī Latvijā uzskata, ka ir iespējams atrisināt nepatīkamas lietas, kaut ko aizliedzot. Problēma ir, bet mēs par to nerunāsim! Sliktie onkuļi un tantes ir, bet bērniem par to nestāstīsim! Pasaulē dārgāko tiltu uzcēlām, bet izliksimies, ka tā vajag! Starp citu, mazie dzīvoklī raud, bet mēs to nedzirdam, no tā visa nemaz nav tik tālu. Tas viss ir tikai dažādas formas selektīvajai pasaules uztverei, kurā redzam vien to, ko paši gribam, bet visu, kas mums nepatīk, paslaukām zem paklāja.

Sabiedrotie Vācijā aizliedza Hitlera grāmatu 1945. gadā drīz pēc nacistu režīma sagrāves. Visus šos gadus Mein kampf tika ideoloģiski zākāta. Atsevišķi izredzētie to pat drīkstēja pacitēt un visādi interpretēt. Protams, vienīgi tāpēc, lai pierādītu, ka grāmata ir ļoti slikta. Rezultātā grāmata no traktāta, kas reāli izpūta smadzenes lielai Eiropas tautai, ieraujot pasauli asiņainā karā, kļuva par tādu kā modernās pasaules mītu. Tas patiesībā ir absolūts absurds, ko vācu izdevēji tagad likvidēja. Mein kampf aizliegums bija tikpat neloģisks, kāds, piemēram, būtu Marksa, Ļeņina vai Trocka darbu aizliegums. Vai tiešām jūs ticat, ka šo ideju nebūs, ja tās aizliegs?

Mūsdienās diezin vai kāds normāls cilvēks vispār spēj racionāli aptvert, kā Vācijā varēja notikt kaut kas tik ārprātīgs kā holokausts. Kāpēc notika? Atbilde ir meklējama Mein kampf. Tad, kad grāmata būs izlasīta un apjēgta, mūsdienu Eiropa iespējams sapratīs ne tikai pagātni, bet arī nākotni. To, kāpēc ir jācīnās pret politisko populismu, kas lielā mērā atkārto un kopē Mein kampf shēmas, protams, pielāgotas tagadnes politiskajām īpatnībām un konkrēto valstu situācijām.