Šonedēļ pie Saeimas piketēja mazie uzņēmēji, mikrouzņēmumu īpašnieki un darbinieki. Ja atceraties, mikrouzņēmums kā glābējmehānisms tika palaists krīzes karstumā un savu funkciju godam veica – uzņēmīgiem cilvēkiem ar kaut cik regulāriem ienākumiem tas deva iespēju nebraukt peļņā uz Angliju, bet strādāt tepat Latvijā.
Tā dibināšanas noteikumi bija samērā vienkārši. VID darbinieki uz mikrouzņēmumu veidošanu labprāt orientēja arī radošo profesiju pārstāvjus. Daļai no viņiem tā noteikti bija laba izeja, varbūt vien tiem, kas naudu par padarīto saņēma reizi gadā vai pusotrā, tas nebija nekāds risinājums nodokļu jomā. Tomēr, lai gan mehānisms strādāja, visus šo gadus valsts uzvedās kā neprognozējams partneris, raustot uz augšu mikrouzņēmuma nodokļa likmi, līdz šonedēļ Saeima beidzot faktiski iedzina pēdējo naglu mikrouzņēmuma zārkā. Jautājums, ar kuru galu viņi domāja, lai paliek pašu deputātu ziņā. Visticamāk, domāšana kā process šajā gadījumā Saeimā nenotika vispār, jo ekonomiskās kategorijās latvieši nav spējīgi domāt.
Protams, ka valstī ir kāda baisa problēma - tā ir iztrallinātā sociālās apdrošināšanas sistēma, kas nolēmusi totālai pensijas gadu nabadzībai lielāko daļu tagad strādājošo Latvijas iedzīvotāju. Tomēr mēģinājums to glābt ar pašreizējām metodēm atgādina infantilu kājiņas piesišanu pie zemes. Tas negarantē neko, drīzāk dzen Latviju jaunā problēmu slazdā, kura rezultātā aizbraucēju skaits palielināsies, bet iemaksas sociālajā budžetā tikai samazināsies. Lai iztaptu Rietumu fondu diktātam, valsts jau gadiem skatās caur pirkstiem uz sociālo iemaksu veidošanos - ka tik nu budžeta deficīts atbilstu aizdevēju prasītajam, skaitot mantru par otrā un trešā līmeņa pensijām, kas gan absolūti neatspoguļojas banku peļņas atskaitēs, kuras pētot reizēm jādomā, vai tik, pensijā aizejot, par 2. pensiju līmeni vēl nebūs bankai jāpiemaksā.
Visas šīs gadiem ilgstošās valsts vadītāju neprofesionālās un nemākulīgās rīcības dēļ liela daļa iedzīvotāju ir nolemta bada pilnām un pazemojošām vecumdienām, bet būs arī tādi, kam nepienāksies nekas. Ir virkne profesiju pārstāvju: gleznotāji, rakstnieki, žurnālisti, dziedātāji, tie, kas tagad atrodas vecuma grupā no četrdesmit līdz sešdesmit gadiem un ir iekļuvuši autoratlīdzības sistēmas žņaugos, kurus vecumdienās glābjot drīz vien varēsim ziedot viņiem naudiņu zālēm, vākt kartupeļus, kompotus, ievārījumus tieši tāpat, kā tas notika deviņdesmitajos gados, kad dzīvokļa izmaksas pēkšņi apēda daudzu toreizējo pensionāru saņemto tā saucamo pensiju. To visi zina, bet līdzīgi Skārletai no Vējiem līdzi mēģina par to nedomāt šodien, jo par to varēs domāt rīt. Tikai šī baisā rītdiena katru dienu pienāk arvien jauniem un jauniem valsts iedzīvotājiem, bet nedomāšana turpinās.
Pie Saeimas liktenīgā lēmuma dienā pulcējās pikets, saukļi bija koši, bet vara tajos neieklausījās - tā jau tas notiek parasti, jo vara zina, ka sabiedrība ir sašķelta, putojas savā starpā, un tādu sadrumstalotu, duļķainu masu var vienkārši ignorēt. Ir ļoti grūti kaut ko panākt vai izcīnīt, ja trūkst elementāras solidaritātes. Un tā diemžēl ir īpašība, kas latviešiem nepiemīt nu nemaz, ja neņem vērā īslaicīgus uzplaiksnījumus labdarības jomā vai pavasara talkošanas akcijas. Latvijai tipiska problēma, cīnoties par savām ekonomiskajām un citām tiesībām, ir pat ne tā, ka, piemēram, policisti nekad neaizstāvēs medmāsas. Ir pat vēl ļaunāk, izveidojot likumprojektu, pašā nozarē allaž uzrodas kaut kādi aktīvi īpašā viedokļa paudēji, kas staigā apkārt vaidēdami, bieži vien iznīcinot labas ieceres, kas vajadzīgas visai nozarei. Tas uzvarēja arī mikrouzņēmuma gadījumā. Kādi tad ir šie viedokļi? Īstenībā nekādi!
Tā, piemēram, kopēšanas pakalpojumu sniedzēji un elektronisko datu nesēju tirgotāji aktīvi bremzē likumā jau gadiem ierakstīto reprogrāfiskās reproducēšanas atlīdzības ieviešanu, jo tā skartu viņu biznesu, kurš gan cita starpā tiek balstīts uz Latvijas autoru apzagšanu, jo šie kantori pelna ar to, ka būtībā bez autoru atļaujas kopē un pavairo viņu darbus. Nesenā pagātnē sparīgas mātesmeitas, kuru vienpersoniski dibinātās un vadītās radošās organizācijas bija veids, kā pašām sevi uzturēt, nokāva likumprojektu par radošajām personām un organizācijām, jo bija apvainojušās, nesaprotot īsti par ko. Rezultātā mediji pirms svētkiem izgaršoja veca rakstnieka traģisko stāstu, kurš, dzīves un gadu nastas mākts, vēlējās eitanāziju. Likums, ja tāds būtu bijis, viņam varētu palīdzēt grūtajā ikdienā, bet likuma nav, un nav arī naudas, lai palīdzētu.
