Misters Tramps mūs iepriecināja, izpaužoties par to, ka ASV vēl vajadzētu padomāt, vai vispār vērts palīdzēt Baltijas valstīm hipotētiska Krievijas uzbrukuma gadījumā.
Te nu ārpolitikas un iekšpolitikas ekspertiem nāktos padomāt, vai ierastā mantra - NATO mūs aizstāvēs - nav tikpat tīksms pašapmāns, kā krietni senākā mantra - Rietumi mums palīdzēs -, ar ko vīri mežos sagaidīja savu nāvi vai Vorkutas lēģerus. Diezin vai te pietiks ar baltiešu diasporas mobilizāciju gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās ar saukli - visi par Hilariju. Būsim loģiski - tāpat kā brexitistiem ir apriebušies uzmācīgie, dziedātkārie austrumeiropieši ar savu izslavēto darba tikumu, kas atņem stabilitātes pamatu britu lumpenproletariātam, arī ASV un Kanādā netrūkst pilsoņu, kas uzdod jautājumu - kāda vella pēc mums vajadzētu iet karot par kaut kādām Austrumeiropas valstīm un sūtīt tur karaspēku, lai pakaitinātu ar atombumbām bruņoto Krieviju?
Aizgājusī nedēļa sašķaidīja driskās acīmredzamo jūlijam raksturīgo atvaļinājuma pašapmānu, ka starp mums un pasauli valda neredzama aizsargsieniņa. Šoks pēc Nicas un atsevišķiem vardarbības uzliesmojumiem Rietumeiropas vilcienos un kempingos bija tik liels, ka tas sagrāva visu, kas veido bezrūpīgo vasaras vieglumu. Atkal esam realitātē, kurā ar kravas auto var šķaidīt atpūtniekus un viņu bērniņus, durt ar nazi visu ģimeni, tāpēc, ka bērnu māte esot paviegli apģērbusies. Nu ko lai te komentē par tautu draudzību un integrācijas iespējām? Arī pati Francija nezina, no kā vairāk baidīties - no sūdgalvjiem teroristiem vai karstasinīgo franču atbildes reakcijām.
Starp citu, kaut kur medijos pavīdēja dusmīgs viedoklis, ka par šādiem integrācijas panākumiem atbildīgos naudas šķiedējus vajadzētu reiz sēdināt aiz restēm. Es nezinu, vai kāda integrācija spēj ielūkoties tajā, kas notiek katra atsevišķa indivīda smadzenēs. Par teroristiem pēdējos gados kļuvuši ne jau sabiedrības pabērni vien, arī cilvēki ar prestižu izglītību un pat ārsta diplomu kabatā. Kas ir tā ideja, kuras dēļ vērts darīt to, ko šie cilvēki dara, nez vai to saprot viņi paši. Diezin vai to apjēdza arī mūsu tautieši, kas 1905. gadā dedzināja muižas, spridzināja Rīgā tramvajus un činavniekus vai laupīja bankas Helsinkos.
Par welcomistiem pat vispār nav vērts runāt. Viņi šobrīd pamukuši maliņā un pēc katra jauna terora akta izskatās aizvien nožēlojamāk. Varētu jau arī paironizēt, ka šī cilvēku grupa ar savu brālības ideju ir absolūti izgāzusies, ja vien nemierinām sevi ar domu, ka viņu aizstāvētā politika garantē drīzu Paradīzi mocekļa statusā. Tomēr neaizmirsīsim, viņi ir mūsu sabiedrības žēlsirdīgākā, atvērtākā un draudzīgākā daļa. Vai tiešām jādzīvo kā pasakas Ledus karalienei?
Ja palūkojās uz notikušo no pašmāju skatpunkta - joprojām uzturamies pasaulē, kura domā - pie mums tas nenotiks. Skaidrs, ka drošības dienesti strādā, bet absolūti neizskatās, ka Latvijas politiskā doma mērķtiecīgi kalkulētu to, kas būtu jāpastiprina, lai tiešām nekas tāds nenotiktu. Tikmēr dzīvojam laikā, kad Francijā un Turcijā valda ārkārtas stāvoklis, Austrija uz robežām uzcēlusi metāla žogus, bet Šveicē darbojas likums, kas paredz iespēju briesmu gadījumā visu privātajā īpašumā esošo zemi pakļaut lauksaimnieciskajai apstrādei, lai vajadzības gadījumā pilnībā nodrošinātu sevi ar pārtiku. Kur mēs ripojam, grūti saprast, paniku celt nevajadzētu, tomēr sākt domāt, izveidot plānu un rīkoties saskaņā ar to būtu tikai loģiski. Diemžēl to ne jūt, ne mana.
Tomēr interesanti, vai kāds, piemēram, ir pamodelējis situāciju, kas notiks, ja brexit noskaņojumu rezultātā Latvijā sāks atgriezties ekonomiskie bēgļi? Kur mēs viņus liksim, kā tas uzlabos bezdarba statistiku? Visticamāk, ka ne. Tajā pašā laikā nu jau pat divkosīgie Starptautiskā Valūtas fonda vāvuļi šonedēļ atzinuši, ka «masu ekonomiskā migrācija no Austrumeiropas uz turīgākām valstīm ir nākusi par labu tieši imigrantus uzņēmušajām valstīm, bet kavējusi izaugsmi viņu izcelsmes valstīs…» Šī jau nu vispār ir brīnumpērle, kuru izplatījusi organizācija, kas ar saviem padomiem nereti pamanījusies savārīt tādas ziepes, kas ne tikai kavējušas, bet pat apturējušas jebkādu ekonomisko attīstību, pēc tam eleganti atkratoties no jebkādas atbildības par aplamo padomu izraisītajām sekām.
