Aizvadītajās dienās notikušas daudz un dīvainas lietas. Internetā par jauniešu elku dēvētais Raspopovs (vai kāds var paskaidrot, kas tas tāds?) iebraucis grāvī, jo, mazgājot savu savādo auto, esot tam pārāk cītīgi ievaskojis riteņus, un tas sācis slīdēt. Lai jau nu šis jaukais ballīšu zvērs dara, ko grib un kā grib, bet Ceļu policijai tomēr derētu palasīt šīs publikācijas nopietni, jo, ja pareizi saprotu, jaunais cilvēks braši braukā apkārt ar tā sauktajām baltajām tiesībām, ar kurām patstāvīgi sēsties pie mašīnas stūres viņš nemaz nav īsti tiesīgs, un turklāt par notiekošo dīžojas internetā. Manuprāt, uz Latvijas ceļiem netrūkst arī muļķu ar tiesībām.
Šonedēļ pilnīgi piekrītu arī Brigmaņa kungam. Ja atklāsies, ka veselības ministrs Guntis Belēvičs, izmantojot savu dienesta stāvokli, ir apgājis ārstniecības iestāžu rindas, viņam no amata ir jāatkāpjas. Īpaši jau pēc visa tā, ko Belēviča kungs, atrazdamies šajā amatā, paudis par mūsu veselības aizsardzības sistēmu. To, vai slavenais Orvela teiciens, ka dažas cūkas tomēr esot vienlīdzīgākas par pārējām, nepiepildīsies arī šoreiz, uzzināsim tuvāko nedēļu laikā.
Nedēļa pasaules mērogā vēsturē ieies ar divām sēru ziņām. Britu dramaturgs Pīters Šefers aizgājis mūžībā deviņdesmit gadu vecumā, ar savu daiļradi veicot savdabīgu apvērsumu uz mūsdienu skatuvēm. Latvijas publikai viņa vārds vairāk saistās ar Dailes teātri. Tieši tur izaicinošie Pītera Šefera lugu Amadejs un Equus iestudējumi kļuva par vieniem no jaunāko laiku nozīmīgākajiem darbiem mūsu teātros, turklāt spējot uzrunāt tūkstošgalvaino skatītāju zāli nu jau vairāku sezonu garumā. Par abām šīm Šefera lugām mūsu sabiedrībā uzbangoja diskusijas gan par ģēnija un viduvējību attiecībām, gan par prāta un neprāta smalko robežu, piešķirot jau samērā pasen Īrijā rakstītajiem tekstiem kādu specifiski latvisku dimensiju, kāda bija iespējama tikai tagad un tikai mūsu juceklīgajā sabiedrībā.
Savukārt šaha ģēnija Viktora Korčnoja aiziešana mūžībā liek atcerēties laikus, kad cilvēka intelektu vēl nenomāca datori, bet ziņas par to, kā vakarnakt noslēgusies kārtējā partija cīņā par pasaules čempiona titulu šahā starp Anatoliju Karpovu un Viktoru Korčnoju, bija galvenās visos pasaules medijos. Toreiz tas bija ne vien intelektuāls duelis starp diviem šaha spēles ģēnijiem, bet arī sadursme starp divām politiskām sistēmām, kurā, lai gūtu virsroku, padomju bloks nodemonstrēja visu savu nežēlīgo cinismu.
Viktors Korčnojs bija īsta melnā avs gaišajā padomju šaha saimē. Talants, kurš krita nežēlastībā pēc tam, kad sistēmai uzradās jauns un talantīgs favorīts. Viņu gremdēja, bet nenogremdēja, un 1976. gadā Viktors Korčnojs pieprasīja patvērumu Rietumos, paliekot tur pēc turnīra Amsterdamā. PSRS darīja visu, lai nepaklausīgo lielmeistaru izolētu. Boikotēja turnīrus ar viņa līdzdalību, centās izslēgt Korčnoju no šaha dzīves aprites, tomēr tas neizdevās. Viņš bija pārāk stiprs. Korčnoja cīņas ar Karpovu par pasaules čempiona titulu izvērtās par politiskām drāmām, kurās abas puses - Rietumi un Austrumi - iesaistīja visus iespējamos līdzekļus - sākot no labākajiem šaha konsultantiem, beidzot ar ekstrasensiem un parapsihologiem. Runā, kāds no viņiem reiz secinājis, ka Viktoram Korčnojam esot par daudz negatīvās enerģijas, kas traucējot uzvarēt. Šahists to noklausījies, sāka pa nakti sevi pieslēgt pie apkures radiatoriem, lai šo enerģiju novadītu. Tad slepenā dienesta pārstāvji pabrīdinājuši Korčnoju, ka VDK varot pieslēgt pie apkures sistēmas strāvu, un Korčnojs nobijies. Galu galā PSRS izdevās salauzt šahistu psiholoģiski.
Atkārtotajā duelī par pasaules šaha čempiona titulu padomju varas iestādes lietā lika zemisku šantāžu. PSRS uz vairākiem gadiem tika notiesāts Viktora Korčnoja dēls. It kā par izvairīšanos no karadienesta. Viņu atbrīvoja un izlaida no PSRS vienīgi pēc tam, kad šantāžas salauztais Korčnojs bezcerīgi padevās Karpovam. Šahā gāja trakāk nekā Šefera lugās!
Sen pagātnē laiki, kad pasaules čempiona titula pretendentu cīņu partiju gājienus publicēja visās avīzēs, bet nopietni vīri parkos sēdēja pie šaha dēlīšiem un stundām ilgi apsprieda katras šaha partijas katru gājienu. Tas bija laikmets, kad iztikām bez stulbinošiem sociāliem tīkliem un ziņām par dažādu ballīšu zvēru ievaskotajiem auto riteņiem, toties spēlējām šahu, kas attīstīja smadzenes, dodot iespēju izkļūt no PSRS. Tagad prāta spēles ir mirušas. Neviens vairs pat nezina, vai tādi šaha čempionāti vēl vispār notiek. Pasauli ir pārņēmušas dažādas Candy Crush Saga un naiva ticība, ka dators visu paveiks mūsu vietā.
