Kāda paruna, kas varbūt nav pati pieklājīgākā, toties ir ļoti trāpīga, vēsta, ka to, kurš nezina, var iemācīt, to, kurš slims, var izārstēt, bet tam, kurš muļķis, nepalīdzēs ne ārsts, ne skolotājs. Lai arī negribas to atzīt, tā vien šķiet, šī pēdējā parunas daļa attiecas uz mūsu sabiedrību vai vismaz uz tās lielu daļu. Patīk vai nepatīk, Otrais pasaules karš ir beidzies 1945. gadā. Tīri matemātiski rēķinot – pirms septiņdesmit viena gada. Tas savukārt nozīmē to, ka vīriem un sievām, kas tajā reāli karojuši, šobrīd ir apmēram deviņdesmit gadi. Ja ņemam nopietni statistiku par vidējo iedzīvotāju mūža ilgumu, viņu jau sen nav šai saulē. Realitātē šo cilvēku skaits… Jā cik tad viņu ir? Daži desmiti? Daži simti? Visu cieņu sirmajām galvām.
Un tomēr katru gadu noteiktos datumos tiek sildīta veca un pretīga zupa. Pavāri, kas stāv pie politiskās plīts kastroļiem, smirdina gaisu ar vienu mērķi. Nu nevar taču pieļaut, lai Latvijā latvieši un krievi samestos uz vienu roku! Kas tad notiks ar vecās zupas sildītājiem, kuriem taču sen ir nospļauties gan par latviešu vīriem, kas noasiņoja leģionā, gan par krievu puišiem, kas, poļitrukiem no muguras šaujot atpalicējus, ar kliedzieniem za roģinu metās vācu viesuļugunī, lai ieņemtu nevienam nevajadzīgu pauguru vai blindāžu. Galvenais taču ir taisīt savu politisko biznesu un izpelnīties punktus sponsoru acīs.
Sociologi sludina, ka mūsdienu 9. maija aktivitātes notiekot tāpēc, ka Latvijas krievi ir neapmierināti ar valstī īstenoto politiku. Kad viņu tekstus nopublisko masu mediji, sociālajos tīklos sākas suņa murgi par to, ka šādas publikācijas medijos varot mūs novest pie hibrīdkara. Nu, sakiet, kas tas par stulbumu un kretīnismu? Ja kāds uzrakstītu, ka 9. maija aktivitātes demonstrē tautas apmierinātību, tas būtu labi? Zinātnieki vienkārši konstatē acīmredzamu faktu, pieklājīgi noklusējot to, ka ar politiķu rīcību jau sen ir neapmierināti paši latvieši, vienkārši politiskais darījums varas un opozīcijas starpā šobrīd nepārprotami paredz šīs neapmierinātības novirzīšanu pa nacionālajiem vektoriem īpašās tvaika izlaižamajās dienās. Tas vismaz pagaidām abām pusēm ir izdevīgi. Krievi uzskata, ka ļaunuma sakne ir latviešu nacionāļi, latvieši domā, ka pie vainas ir Ušakovs. Tomēr šāds līdzsvars ir pietiekami trausls, kaut vai tāpēc, ka Latvijā, tāpat kā Briseles īpatnējos mikrorajonos, jau sen ir izaugusi paaudze, kam smadzenes, runājot kāda daudz citēta advokāta vārdiem, ir tukšas kā izbērts pelnutrauks. Ja Briseles Abdeslams ir izaudzis muļķīgu datorspēļu pasaulē, tad Latvijas pelnutrauki savu intelektuālo attīstību ieguvuši,
skatoties filmas un seriālus, kuru uzvaras epopeja sākās ar režisora Balabanova filmas Brālis panākumiem postpadomju telpā. Te ir pilns ar šādiem brāļu kloniem, kas gan armijai nav tuvumā stāvējuši, bet piedzīvojumu un asu sajūtu viņiem gribas. Lai čurātu naktī pāri balkona malai, lielas drosmes nevajag.
Sildot šo veco zupu, pavāri pie politikas plīts ar katru reizi vairāk aktivizē šo pelnutrauku paaudzi. Pagaidām viņi vēršas pret saviem iedomātajiem pretiniekiem ar kaitinošiem saukļiem un nicīgu izturēšanos, bet, virai uzkarstot, tajā parādīsies aizvien lielāki burbuļi. Dažādu valstu specdienesti vēro šo situāciju un priecājas. Šogad karstajā maija saulē gluži kā princis baltā zirgā uz skatuves ar savu nepilsoņu vēlēšanu tiesību jautājumu parādījās arī ģeniālais Mamikina kungs, kurš, lai nu ko, bet manipulēt ar pelnutrauku paaudzi prot labāk kā jebkurš cits. Skaidrs, ka arī šajā katlā viss jau sen pārklājies ar zaļu pelējumu, gan jau kādu šļuru pielies, lai tas nepiedeg, pirms sācis silt, un varēs vārīt visu nākamo gadu. Ja pie viena viņš iedomāsies prasīt vēlēšanu tiesības arī gaidāmajiem bēgļiem - tad Briselē tas izskatīsies vēl cienījamāk: biedru un atbalstītāju šim projektam netrūks.
Zārks jau nevar stāvēt tukšā, teica klasiķis. Pēc situācijas loģikas drīz vien būtu jāparādās kādam nosacītam bērziņa kungam ar alternatīvu ierosinājumu ierobežot vatņiku tiesības un deportēt no valsts visus tos nepilsoņus, kas Latviju neatzīst un uzskata par pretīgāko vietu uz pasaules. Paskatīsimies, kā lietas attīstīsies, bet kaut kas taču politiķiem būs jādara, lai neapmierinātības vektori nesaplūstu vienotā spēkā, bet gan strīķētos viens pret otru, brīžam uzdzirksteļojot. Kamēr latvieši un krievi turpinās vainot savās nelaimēs viens otru, bet mēs visi kopā bradāsim pa Barona ielas bezsaimnieciskuma izrakumiem, nekas jau valstī nemainīsies. Miljoni tiks šķērdēti, tauta neapmierināti rūks, bet politiskās virtuves smirdoņa kairinās mums nāsis.
