Janvāra otrā nedēļa atnākusi ar visu, kas šim gadalaikam pienākas. Aukstums, putenis, sniega pilni ceļi un pilsētas varbūt arī kavē mūsu plānus, tomēr tie neuzkrītoši atgādina, gluži kā Labvēlīgais tips savā dziesmiņā – kurš tad šai mežā ir galvenais. Galu galā, nedzīvojam Malibu pludmalē un pa logu redzam nevis palmas, bet apsnigušas egles. Kad lausks iecērt un putenis savērpj vērpetes, radības kronis cilvēks var tikai tuntulēties dziļāk zem segas un cerēt, ka nenosals. Ziema ir ziema, tāpēc jābūt gataviem uz visdažādākajiem pārsteigumiem, un jādzīvo ne vien nesteidzoties, bet arī ievērojot daudzus un dažādus drošības noteikumus, gan krāsnis kurinot, gan pastaigā dodoties.
Nebūs pārspīlēts apgalvot, ka, neraugoties uz dabas radītajiem apstākļiem, Latvijā šī ir nacionālā Raimonda Paula nedēļa. Starp citu, kāpēc gan tādu nepasludināt katru gadu? Sen bija laiks, jo skaidrs, ka Maestro ir viens un unikāls. Var tikai godbijīgi priecāties, ka dzīvojam vienā laikā ar viņu un viņa radīto mūziku. Šogad, lasot apsveicēju izteikumus, bija patīkami redzēt, ka cilvēki saka Raimondam Paulam paldies arī par viņa darbību kultūras ministra amatā ļoti grūtā laikā (1990–1993), kad nebija iespējams pieņemt populārus lēmumus, bet problēmu ik uz soļa radās aizvien vairāk un vairāk. Žēl vien, ka pats Maestro par šo laiku runā nelabprāt, džentlmeniski klusējot par savu laikabiedru īslaicīgo apstulbumu, sākoties neatkarības un privatizācijas ērai.
Šī nedēļa paliks atmiņā arī tāpēc, ka pirmoreiz vēsturē pasniegta Normunda Naumaņa balva kritikā, kuru saņēma mākslas kritiķis Vilnis Vējš. Tā tika pasniegta Naumaņa dzimšanas dienā, 12. janvārī, un, cerams – tradīcija turpināsies. Bēdīgi vien, ka pašam Normundam Naumanim vajadzēja aiziet aizsaulē, lai beidzot kāds sarosītos un sāktu domāt par to, ka arī kritiķis ir cilvēks un arī viņam kādreiz jāprot pateikt paldies. Šajās dienās dažs laikabiedrs prātuļo – redzēs, vai latviešu kritikā (teātrī, kino, literatūrā, vizuālajā mākslā) nāks jauni Naumaņi. Ir jāsaprot, mūsu mazajā valstiņā katrs cilvēks ir unikāls un jaunu Naumaņu nebūs nekad. Gan tāpēc, ka arī Normunds Naumanis nebūtu iespējams bez iedzimta talanta un laimīgas zvaigžņu sakritības, kas ļāva viņam nonākt laikraksta Diena domubiedru pulciņā, kur viņš varēja savas spējas attīstīt. Gan arī tāpēc, ka kritika mūsdienās maz kuru vēl interesē un apstākļi tās attīstībai medijos ir absolūti nepiemēroti. Arī aizskarto mākslinieku reakcijas pēdējos gados reizēm atgādina publisku priekšnesumu zoodārzā. Par tādu iznešanos mana vecvecmamma kādreiz teica – čuras pa gaisu.
Protams, šonedēļ turpinās skandāls ap seksuālo pazemojumu nakti Ķelnē. Iedomājieties vien, līdz kādam zooloģiskam stāvoklim tomēr ir nodzīvojusies daļa eiropiešu savā politkorektuma izpausmē, ja pat it kā nopietni speciālisti tagad runā par izvarošanu kā kultūras sastāvdaļu. Baltādains izvarotājs redz esot varmāka, bet nabaga kara bēgļiem tā ir kultūras sastāvdaļa, izvarošanas spēle ar eksotisko nosaukumu Taharrush. Nu ko, stāvēsim un skatīsimies, kā daži lielie puikas spēlējas, bet pret citiem, kuriem tā neesot kultūras izpausme, lietosim cietumsodus un ķīmisko kastrāciju?
Kā ar kājas spērienu sašķaidīts sapuvis ķirbis ir izjukusi politkorekto melu radītā klusēšanas sazvērestība, slēpjot bēgļu barbarisko uzvedību, kurā, kā tagad izrādās, ir iesaistīti ne jau Vācijas tiesībsargi un mediji vien. Atklājies, arī Zviedrijas prese slēpusi līdzīgus gadījumus, kas notikuši jau 2014. gadā. Tikai nevar saprast, no kā tas tiek slēpts? Sociālie tīkli aizvien vairāk pildās ar šādu baisu informāciju un pat fotogrāfijām.
Nav saprotams, ar kuru galu domā tie politiķi, kas visu šo putru ir ievārījuši. Vai tiešām viņi nesaprot, ka mēģinājumi slāpēt informācijas parādīšanos masu medijos ar politkorektuma vairogu, apdraud gan viņus pašus, gan sabiedrību kopumā. Kamēr masu mediji kaut ko noklusē, sociālie mediji virmo baisās baumās. Polittehnologiem, troļļotājiem un manipulatoriem te ir izcila iespēja uzdarboties, bet drošības dienesti varbūt var kaut ko izķert oficiālajos feisbukos, tomēr diezin vai tie spēj ko kontrolēt tā sauktajā dark web, kam latviskais nosaukums varētu būt melnais internets. Cik procentu globālā tīmekļa tas aizņem, neņemos spriest, bet, ja reizi četrās sekundēs pasaulē kāds kaut kur rada aizvien jaunu datorvīrusu, gan jau tā ir pietiekami liela pasaulei, kas pastāv paralēli tai, kurā dzīvojam mēs.
