Pirms nedēļas rakstīju par politkorektumu kā vārda brīvības apdraudētāju. Otrs ne mazāk bīstams vārda brīvības drauds ir tā sauktie tikumības sargi. Šonedēļ no mušas izpūsts stāsts par skolotāju, kas izpelnījusies aizrādījumu tāpēc, ka atļāvusies izmantot stundā Agneses Krivades dzejoli, šķietami ir pikants nieciņš, par ko patērgāt pie kafijas tases. Tomēr, manuprāt, būtu pienācis laiks salīdzināt Izglītības likuma grozījumu, uz kuru pamata skolotāja saņēma aizrādījumu, atbilstību Satversmes 100. panta garam. Ka tik nu neiznāk kāda ar vīģes lapu piesegta pretruna.
Rakstnieks, dzejnieks, tāpat kā jebkurš mākslinieks, ir tiesīgs lietot jebkurus vārdus sava mākslinieciskā mērķa sasniegšanai. Ja mums kas nereti pietrūkst, tad tieši drosmīgu skolotāju, kuri nevairās saviem audzēkņiem šādus strīdīgus mākslas darbus izskaidrot un rosināt skolēnus domāt pašiem ar savu galvu, nevis pārtikt no pagalmā vai starpbrīžos saklausītām vienaudžu gudrībām. Rupji vārdi ir atrodami arī Bībelē. Tās jaunais un mūsdienu cilvēkam saprotamais tulkojums latviešu valodā, runā, arī esot radījis dažu īpaši tikumīgu kristiešu sašutumu. Tā, it kā rupjos vārdus tulkotāji un atdzejotāji nebūtu pārnesuši no pirmavotiem aramiešu, senebreju un sengrieķu valodās. Latviešiem ir tāds teiciens – svētāks par Romas pāvestu –, ko parasti lieto diezgan ironiskā nozīmē. Vai tik šī nu arī nebūs tā reize?
Vēl šonedēļ Kultūras ministrijā notika paplašinātā Grāmatniecības padomes sēde. Tā tika sasaukta, lai skaidrotu situāciju, kādā nonācis Latvijas Literatūras centrs (LLC). Sēdes sasaukšana, lai gan ļoti operatīva, tomēr izrādījās nedaudz pāragra. Lai spriestu pēc būtības, ir jāzina LLC notiekošā audita rezultāti, bet tie sēdes dienā vēl nebija pieejami un tiek solīti tad, kad ierastais iknedēļas komentārs būs jau nodrukāts avīzē. Lasītāji zvana, par LLC interesējas, bet, neredzot apstiprinātus faktus, es nevēlos savā rakstā vairot jau tā pietiekami sazēlušās leģendas. Sagaidīsim audita rezultātus, un tad arī būs iemesls uz konkrētiem slēdzieniem. Nav jau Staļina laiki, kad vispirms nošāva, bet pēc tam pratināja. Varu pateikt tikai to, ka rakstnieki ir ļoti ieinteresēti, lai patiesība tiktu noskaidrota, bet centram jebkurā gadījumā ir pienācis laiks izstrādāt mūsdienu reālijām atbilstošu ilgtermiņa latviešu autoru tulkojumu politiku, ar kuru valsts vismaz pagaidām nevar lepoties.
Notikumi Latvijas kultūrā šonedēļ diemžēl joprojām ir tikai fons daudz lielākiem procesiem. Globālā mērogā tas ir Krievijas lēmums sākt prezidenta Asada pretinieku nometņu bombardēšanu Sīrijā. Šī ziņa, procesiem izvēršoties nekontrolējamiem, var kļūt par viesuļvētru, kas apdraudēs visas pasaules stabilitāti un jo vairāk papildinās nekontrolējamo bēgļu straumi, kas plūst uz Eiropu. Jau tagad, kad tiek minētas miljonu vērtās summas, ko Latvijai izmaksāšot daži bēgļu simti, mati ceļas stāvus no dažu mūsu tautiešu vēlmes uz šā rēķina nopelnīt. Varu iedomāties, kā jaunie globālie notikumi pielies eļļu ugunī.
Pašu mājās notikums numur viens, protams, ir valdības apstiprinātais budžeta projekts nākamajam gadam. Visnotaļ lēmētās un lēnās reakcijas, kādas seko budžeta projekta izziņošanai, arī apstiprina to, ka Latvijai vēl ir tāls ceļš ejams uz demokrātisku valsti, kuru apdzīvo lepni un brīvi pilsoņi. Izdzirdot vārdu «budžets», dokuments, kas noteiks dzīvi mūsu zemē nākamgad, būtu vērts sākt darbināt smadzenes, bet slinkums. Kā lasāms Finanšu ministrijas mājaslapā: «..budžetā galvenie nodokļu palielinājumi gaidāmi tādās jomās, kas neskar plašu sabiedrības daļu, bet gan šauru nodokļu maksātāju loku.» Tālāk gan tabuliņā redzams kas cits – pievienotās vērtības nodoklis «dzīvojamo telpu pārvaldīšanas pakalpojumam», pievienotās vērtības nodoklis «kultūras izklaides komercpasākumiem», «akcīzes nodokļa paaugstināšana naftas produktiem» un citi varen «šauru maksātāju loku» skaroši brīnumi.
Nebūtu jau tomēr pareizi pārmest kaut ko Finanšu ministrijai, kas lāpa budžeta zeķi tā, kā viņiem to ļauj valsts, kura, spriežot pēc politiķu ziņojumiem Briselei, atrodas teju vai milzu ekonomiskajā uzrāvienā, tomēr jaunu ražošanu neattīsta, naftu no zemes nepumpē un patiesībā izskatās pārāk nīkulīga, lai šiem optimistiskajiem ditirambiem ticētu. Turklāt – kādi gan te vairs ditirambi – tos taču Senajā Grieķijā dziedāja par godu vīna un vīnogu dievam Dionīsam, savukārt Latvijā grasās paaugstināt arī akcīzes nodokli alkoholam.
