Reizēm, lai saprastu pašu mājās notiekošo, nekāda loģika nepalīdz. Gada sākumā pilnā sparā skanēja runas par hibrīdkaru un nepieciešamību stiprināt Latvijas mediju spēku cīņā pret kaimiņvalsts ideoloģisko spiedienu un dezinformāciju. Kas tik toreiz tika sasapņots: vienots Baltijas medijs, īpašs kanāls Latgalē krievu valodā, esošo sabiedrisko mediju krievu dienestu stiprināšana. Diez vai tobrīd bija kāds vadošs Latvijas politiķis, kam trūktu viedokļa šajā jautājumā, arī runas par nepieciešamību rīkoties skanēja neierasti braši. Nu deviņi mēneši pagājuši, bet mediju telpa pildās ar ziņām, ka sabiedrisko mediju budžets nākamajam gadam varētu tikt nevis palielināts, kas it kā būtu loģisks solis, bet gan samazināts.
Interesanti, kas noticis – hibrīdkarš beidzies, kaimiņvalsts mediji sākuši veidot Eiropu un Latviju slavinošus sižetus vai Ukrainā iestājies miers? Arī tad vājināt sabiedrisko mediju pozīciju, kas ražo oriģinālprodukciju, nevis spēlē astoņdesmito un deviņdesmito gadu varenākos hitus, nebūtu īsti loģiski, bet lai nu tas paliek uz simt gaišāko un nenoliedzami patriotiskāko prātu sirdsapziņas. Interesanti, ka šobrīd nez kur nozuduši arī visi tie mediju pētnieki un eksperti, kas biezā slānī dūc brīžos, kad sabiedrisko mediju paplānajā pīrāgā parādās pa rozīnītei. Te nu, kad vajadzētu cīnīties par sabiedriskā medija neaizskaramību, spēku un ietekmi, mūzas klusē. Šajā situācijā vienīgais protestētājs izrādās Latvijas Radio valdes priekšsēdētājs Aldis Pauliņš. Jauno radio vadības superkomandu, kuru konkursā par iespēju vadīt šo mediju kā labāko atzina krietni vien papluinītais un sevi diskreditējušais NEPLP, var saprast. Lai kāds būtu viņu plāns, to diezin vai varēs īstenot, ja budžetu nākamgad plānots apcirpt par septiņiem procentiem. Nudien nesaprotu, kāda ir loģika mazināt finansējumu vienīgajam Latvijas medijam, kas reizi stundā raida oriģinālziņas, ko paši arī veido, nevis kopē no ziņu aģentūrām.
Aizvadītajā nedēļā apsmējos par vēl kādu divu loģiku sadursmi, un proti, latvieši allaž lepojas, ka atveidojot citvalodu īpašvārdus un personvārdus atbilstoši to izrunai. Šim apgalvojumam diezin vai jelkad bijis vairāk miesas uz kauliem nekā mazam tārpiņam gaļas, jo parasti atbilstība izrunai tiek ziedota labas gaumes un manieru vārdā. Šoreiz laikam jau beidzot kāds bija nolēmis deklarēto principu likt lietā, tāpēc uz interneta reklāmas baneriem vienubrīd parādījās Igorja Moisejeva ansambļa koncerta reklāma. Nu principā jau Igorjs no atveides viedokļa ir precīzāka forma nekā Igors. Ar to arī apsveicu.
Sociālajos tīklos savukārt bangoja kaislības ap noslīkušā sīriešu puisēna fotogrāfiju. Bēgļu jautājums šķeļ latviešu sabiedrību, dalot tos progresīvajos žēlsirdīgajos un atpakaļrāpulīgajos rasistos. Abu karojošo pušu argumentācija brīžam atrodas ārpus labā un ļaunā kategorijām, un šajā domu apmaiņā reizēm sāk dominēt dzīvnieciskas emocijas. Ja arī izšauts vārds nenogalina uzreiz, tas uzkrājas ļaunuma mākonī, kas agri vai vēlu plīsīs, izraisot lielāku vai mazāku vardarbības vilni. Mēs jau paši programmējam dzīvi ar savu domu spēku – nevarīgu valsts varu, sliktu dzīvi, prātu nodzērušus varmākas. Tas viss notiek laikmetā, kad žurnāli pilni ar rakstiem par dažādām mācībām, kuru sekotāji apgūst prasmes sakārtot savas domas, kopt garīgo vidi ap sevi un citiem, dvēseles ekoloģiju. Par baznīcu, tautasdziesmām un citām tradicionālajām vērtībām te pat nerunāsim.
Kamēr daļa sabiedrības ir pārliecināta, ka bēgļi jāuzņem nekavējoties, bet citi, ka tie jātriec vienu māju tālāk, izrādās, bēgļu bērni Latvijā lielākoties apgūst krievu, nevis latviešu valodu. Tā ir vēl viena mūsu valsts loģika, bet jebkurš, kas uz to norāda, ir rasists, nacists un atpakaļrāpulis. Tā nu mēs apsaukājamies, bet tikmēr notiek tas, kas notiek. Daži vīri un pat valstis tirgo ieročus visām karojošajām pusēm, sarīda savā starpā pretējas nometnes, bet Rietumu civilizācija ir spiesta ciest, jo netiek galā ar šī ieroču un demokrātijas eksporta blakusproduktiem – bēgļu un laimes meklētāju straumēm.
Tā ir vēl viena mūsu dzīves neloģiskā loģika – daži pelna kaudzēm naudas, bet visi pārējie spiesti maksāt par šīs peļņas radītajām sekām. Sociālajos tīklos jau sen klīst joks – cilvēks, kas piekrāvis pilnu dzīvojamo māju ar ziepju gabaliņiem vai nevienam nevajadzīgām mantām un citiem krāmiem, ir slims. Ja sabiedrība to uzzina, viņam tiek piešķirta psihiatru palīdzība. Savukārt cilvēks, kurš piekrāvis savu māju pilnu ar maziem smirdīgiem papīra gabaliņiem, ko pazīstam kā naudu, ir pielūgts sabiedrības loceklis. Vai te ir kāda loģika?
