Nu nerimšos es par trešās pasaules bēgļiem un viņu kvotām, kuras kā tādu lielu aplaimojumu mums gatavojas iešķiebt Eiropas Savienība.
Nupat pavīdēja ziņa, ka Latvijai šī kvota varētu būt 737 bēgļi gadā. Iedomājaties, kas notiktu, ja šāda kvota tiktu izmitināta kādā no Latvijas mazajiem novadiem, teiksim, Mazsalacā, kur, pēc oficiālās 2013. gada statistikas, dzīvo 3716 iedzīvotāju. Vai jums tiešām nešķiet, ka tas automātiski nenozīmētu arī mošeju Salacas upes krastā un jaunu skolu atbraucēju bērniem? Vai jums tiešām liekas, ka šie bēgļi pēc pieciem gadiem runās latviski, ja padomju atbrīvotāji to nespēja iemācīties piecdesmit gados. Un kas notiks, ja bēgļi kļūs neapmierināti par sliktajiem dzīves apstākļiem. Vai kāds beidzot sāks domāt, kur mūs novedīs šāda liela un skaista cilvēkmīlestība?
Turpinājumā par ierastākām lietām. Septiņu dienu cikls no piektdienas līdz piektdienai šoreiz iesākās ar lepnuma poti par Aminatas panākumiem Eirovīzijā. Izrādās, reizēm tomēr kaut ko varam sasniegt, ja ļoti gribam un daudz strādājam. Turklāt arī pašā Aminatā, izrādās, mājo kaut kas no senās Ēģiptes un valdnieces Kleopatras, jo ne jau katra ganu meita spēj nest šādu kleitu. Par panākumiem prieks, un pieļauju, ka tagad iespējamās runas par pauzes ņemšanu Eirovīzijā kādubrīd vairs nebūs aktuālas, tikai būtu laikus jāizdomā, kā neiesēsties peļķē nākamgad Zviedrijā.
Šonedēļ, medijus pārlapojot, uzmanību piesaistīja kāda kriminālziņa no Maskavas. Irina Dmitrijeva, reiz pazīstama Lielā teātra balerīna, protestējot pret tiesas lēmumu, izlēkusi pa tiesas zāles logu. Jāpiebilst, ar eksbalerīnu viss ir kārtībā, viņa ir dzīva, un vesela. Tomēr kriminālā drāma, kas plosās starp Dmitrijevu un viņas kādreizējo vīru – teātra režisoru Leonīdu Monastirski, ar mainīgiem panākumiem risinās jau gadus desmit. Viss sākās ar to, ka ķildīgie laulātie nevarēja sadalīt dzīvokli Maskavas centrā – apmēram 150 kvadrātmetru lielie apartamenti tiek vērtēti trīs miljonu dolāru cenā, un, laulātajiem šķiroties, piekāpties negribēja neviens.
Cīņas par dzīvojamo platību beidzās ar tiesas prāvu un Leonīda Monastirska karjeras sabrukumu. Režisoru apsūdzēja pasūtījuma slepkavības organizēšanas mēģinājumā un piesprieda viņam sešus gadus cietumā. Skaidrs, ka režisors, kurš pirms tam iestudēja Maskavas Dailes teātrī un bija piesitis roku uz masu pasākumiem (Maskavas olimpiāde, Labas gribas spēles, Kuļikovas kaujas 600. gadadiena u.c.), pēc zonā pavadītā termiņa nevienam vairs nav vajadzīgs. Tomēr batālijas par dzīvokli turpinās. Šis tiešām ir klasisks piemērs, kā alkatība var pazudināt arī māksliniekus. To pašu var teikt par Starptautiskās Futbola federācijas amatvīriem, par kuru dīvainajiem lēmumiem sporta pasaulē baumoja jau gadiem, bet nu ziņa par viņu arestu nokļuva pasaules lielo mediju pirmajās lappusēs. Šoreiz teiciens par ātri aizejošo pasaules godību iegūst jaunu nozīmi.
Savukārt policisti, kam būtu jāķer likumpārkāpēji, šonedēļ, tā vien šķiet, baudījuši Itālijas patiesi saulaino pavasari un, izmantojot policijas rīcībā esošās datorprogrammas, radījuši attēlu, kāds varētu izskatīties Jēzus Kristus bērnībā. Itālijas kriminoloģijas profesori izmantojuši tehnoloģiju, kas pirms kādiem gadiem ļāva notvert gandrīz pusgadsimtu meklētu mafiozi. Tikai toreiz datorā tika ievadīta razbainieka jaunības bilde un iegūts viņa mūsdienu izskats, bet šoreiz datorā tika ievadīts Turīnas līķauta attēls. Ja vēlaties redzēt Jēzus jaunības foto, meklējiet rokā britu izdevumu The Independent.
Tiktāl par pasauli. Mūsmājās žurnālistikas leģenda Voldemārs Krustiņš šonedēļ negaidot zaudējis amatu būtībā paša izlolotā medijā – Latvijas Avīzē. Tā vien šķiet, ka prezidenta kandidātu cīņa Latvijā nebūt nav tik miegaina, kā izskatās no malas. Savukārt dažiem Sorosa iesaukuma kolēģiem žurnālistiem varbūt būtu laiks beigt stāstīt vecās pasaciņas par trim oligarhiem. Reizēm der arī pa logu ārā paskatīties uz to, kas notiek Latvijas mediju telpā.
Aukstā maija nedēļa atnesa arī kādu sēru vēsti. Harija Ozola aiziešana aizvērusi vēl kādu smeldzīgu lappusi mūsu kultūrā. Vēl nesen viņš TV studijā viesos pie Andra Kiviča aizrautīgi stāstīja par vasarā gaidāmajiem koncertiem. Nepaguva. Harija Ozola izdzīvotais stāsts ar smagu kritienu un spēju uzcelties no bedres droši vien būtu romānu vērts, bet šādās reizēs mūzas klusē un slepus vai atklātāk norauš pa asarai. Paldies, Harij, ka tu biji!
Pēc nedēļas tiksimies jau jūnijā. Formāli pavasaris būs beidzies, bet vai vasara sāksies?
