Tieši pirms gada, 21. novembrī, dienas lielāko daļu biju spiests nīkt Frankfurtes starptautiskajā lidostā, gaidot vakara lidmašīnu uz Rīgu. Vācu kompānijas Lufthansa bāzes lidostas uzgaidāmās zāles, atšķirībā no Rīgas lidostas, pasažieriem bez maksas piedāvā pasaules vadošo laikrakstu ķīpas un lielus televizoru ekrānus, kas 24 stundas diennaktī raida pasaules ziņas. Todien tā vien šķita, ka visa pārējā pasaule ārpus lidostas ir Latvija. Ik pa brīdim ierasto raidlaika ritmu pārtrauca speciālreportāžas no Rīgas, skrejošās teksta rindas to vien raidīja – Riga, Zolitude, tragedy in trade center Maxima. Šie vārdi, dažādās valodās drukāti, raudzījās pretī no laikrakstu pirmajām lappusēm. Cilvēki kā nu kurais. Kāds piestāja, palasīja, paskatījās. Kāds skrēja uz savu reisu. Bet sajūta bija reāli baisa un vienlaikus nereāla. Īpaši tad, kad tika citēts mūsu prezidents, kurš teica skarbos vārdus, ka notikušais ir smags noziegums un vainīgajiem būs jāatbild.
Ir pagājis gads, un Latvijas iedzīvotāji vienotā balsojumā paziņo – latviešu nācijas mīļākā grāmata ir Kārļa Skalbes veldzējošo asaru pasaka Kaķīša dzirnavas, kas sludina mums to, ka nesavtīga visupiedošana ir labākais, kas šādā situācijā var notikt. Gan jau, ka uz to pusi arī virzās. Tomēr ir viegli stāstīt šo pasaku bērniem skolā un sludināt citiem, ja tas neskar personīgi, taču tagad arī mēs zinām – ja skar, tad sirds kliedz citā valodā. Mācīti teologi un baznīcas vīri pārliecinoši apgalvo vienu – piedot spēj tikai Dievs. Cilvēka daba ir iekārtota tā, ka labākajā gadījumā viņš var samierināties un rast izlīgumu, un arī tad bieži vien ir nepieciešama palīdzīga roka, kas ved samierināšanās, ne iznīcības virzienā. Kur un kā to rast, kad jādzīvo tālāk, jāmaksā rēķini un jādomā par dienišķo maizi?
Ir pagājis gads. Pasaule šajā laikā daudz pieredzējusi. Arī kaut ko tik briesmīgu kā cilvēku asiņu lietu no Ukrainas debesīm. Mēs varam runāt gan to, gan šo, bet paradoksālā kārtā sociālajos tīklos pēdējās dienās daudz apsmaidītā «vienkāršā pasaciņa» par kaķīti bieži vien ir vienīgais, ko reāli spējam likt pretī pēc būtības šādās traģiskās situācijās, redzot, ka pat tāds jēdziens kā vainīgo sodīšana nereti ir tik izplūdis kā miglā norasojis logs, caur kuru nojaušamas vien neskaidras āra kontūras, turklāt saprotot arī to, ka traģēdijām piemīt nelāga tieksme atkārtoties.
Nesmejieties tāpēc par kaķīti! Patīk mums vai ne, viņš bieži vien ir mūsu vienīgais vairogs un patvērums. Es nezinu, vai mazais dzirnavu malējs varēja daudz līdzēt vecajam un slimajam Kārlim Skalbem, kad viņš bēgļu gaitās kājām un zirga ratos sešdesmit piecu gadu vecumā devās uz Kurzemi, nojaušot, ka šis būs viņa pēdējais gājiens pa Latviju. Tomēr Kaķīša dzirnavas līdzīgi citām Latvijas kultūras kanonā iekļautajām Ziemas pasaku (1913) vērtībām ir tapušas, pasaku ķēniņam sēžot cietumā, kur Skalbe nonāca par savām publikācijām 1905. gada revolūcijas laikā. Šādi teksti var piedzimt tikai un vienīgi ekstrēmā situācijā, vietā, kur apstājies laiks, bet civilizācijas normām ir maza vērtība.
Gatavojot šodienas laikrakstu, kolēģi jautāja, vai Zolitūdes traģēdija ir ietekmējusi latviešu kultūru šī aizvadītā gada laikā, nedomājot ar to atskaiti par piemiņas koncertiem un citām mākslinieku solidaritātes izpausmēm. Atbilde uz šo jautājumu pēc būtības nevar būt racionāla, gluži tāpat kā balsojums par nācijas mīļāko grāmatu, kas, gan tam sākoties 2. martā, gan turpinoties rudenī, gan pašās pēdējās minūtēs 16. novembrī, uzrādīja gluži citus un stabilus līderus, lai pēdējā mirklī pēkšņi nosvērtos par labu mazajam un piemirstajam kaķītim. Transcendentāli?
Patiesība ir tāda, ka visi mēs turpmāko dzīvi pavadīsim kopā ar Zolitūdes laika sajūtām. Tie, kurus tā skāra tieši, protams, nesalīdzināmi izteiktāk, skaudrāk, un ej nu zini, vai ir pareizi viņiem ar to uzbāzties, diendienā plēšot augšā apdzijušo brūci. Tomēr arī visa pārējā sabiedrība kaut kur zemapziņas bēniņos to glabās pat tad, ja veselais saprāts teiks – tā jānoliek malā. Kultūra un māksla ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Kāpēc lai te būtu kā citādi? Tomēr šajā ziņā vienmēr būs grūti novilkt kādu redzamu robežu. Un vai vajag? Galu galā, arī Zigmara Liepiņa Transcendentālā oratorija tapa Fukušimas lielās nelaimes ietekmē, bet izskanēja Maxima traģēdijas upuru piemiņai.
