Beigtas pultis un citi labumi
 
©F64

Televīzijas panorāmas pults apstāšanās, noraujot valsts galvenā ziņu raidījuma ēteru, lieku reizi pierāda, cik vāja ir Latvijas sabiedriskā televīzija.

Gadiem badā mērdēta, tā pastāv nevis tādēļ, lai kalpotu nācijai, bet gan maksātu par bezjēdzīga debesskrāpja apkuri arhitekta gigantomānijas nopostītās vientulīgās Zaķusalas vidū. Padomju gados tapušais televīzijas augstceltnes megaprojekts ir absolūta izgāšanās. Tas iecerēts droši vien toreiz, kad litrs benzīna maksāja lētāk nekā litrs minerālūdens. Dieva laime, ka pietrūka naudas, lai uzslietu otru paredzēto vējā grīļīgo debesskrāpi, kurā bija ieplānots izvietot radio. Tagad atliek vien just līdzi bijušajiem kolēģiem televīzijā, kuri droši vien varētu strādāt krietni labākos apstākļos ar krietni mūsdienīgāku tehniku, ja ne šī sovjetiskā lielummānija ar nevienam nevajadzīgo koncertzāli, gigantiskajiem paviljoniem un megaplašajiem vestibiliem. Mūsdienās TV priekštelpā vienā pašā varētu ievietot mazu, ņipru televīzijas kanālu.

Nezinu, vai pults apstājās tiešraidē vai ieraksta brīdī, bet man televīzijā savulaik četrus vakarus pēc kārtas nācās piedzīvot pults apstāšanos tiešraidē, kad pazuda visi sižeti, sakari ar režisoru un redaktoru. Paliku studijā viens ar saviem viesiem, kas, par laimi, bija pietiekami runātīgi, lai paredzēto desmit minūšu vietā noturētos sarunā divdesmit sešas. Nezinājām pat, vai esam ēterā. Tas ir ārprātīgs stress raidījuma vadītājiem un režisoriem - nu gandrīz apmēram tas pats, kas aizsietām acīm mēģināt šķērsot Brīvības ielu kaut kur Senču ielas rajonā ap pieciem pēcpusdienā. Droši vien šādu gadījumu ir bijis pietiekami daudz, visbiežāk skatītāji par tiem pat nenojauš.

Runa tomēr nav par kaut kādiem privātiem piedzīvojumiem, raugoties kameras objektīvā. Runa ir par valsts galvenās televīzijas nespēju informēt savus pilsoņus. Mūsu politiķi murmuļo par visādiem hibrīdkariem, mediju stiprināšanu un ko tik vēl, bet patiesībā savu galveno ieroci globālajā propagandas karā - televīziju - tur tādā līmenī kā tādu sarūsējušu lielgabalu - varbūt izšaus, varbūt stobrs pārsprāgs, bet varbūt nešaus vispār. Gadiem tiek runāts par sabiedrisko mediju reformu, vienoto mediju, nu ko tik vēl, bet naudas kā nav, tā nav. Nav arī lēmumu, kas vestu pie kārtības: par racionāli iekārtotu, mūsdienu reālijām atbilstošu jaunu ēku, par jaunas tehnikas iegādi un tās regulāru atjaunošanu. Brīžos, kad kaut kas piedeg, risinājums ir parastais - valdība paņem naudu no summas, kas atlikta neparedzētām ārkārtas situācijām.

Var jau, protams, priecāties par to, kas mums ir: īstermiņa pop-up kanāli, mazās televīzijas, kas veido sarunu raidījumus. Dažas no tām ir sakarīgas, citas atgādina šaušalīgus TV shop un dzied slavas dziesmas simt gaišākajiem Saeimas deputātiem, kas tad nu sacenšas cits ar citu savu interjeru un runātprasmes izrādīšanā. Bet ko tad, ja reiz kā tajā parunā - cepts gailis tomēr dibenā ieknābs? Ja nu būs ārkārtas situācija un pults atkal pagalam? Vai aparatūra, kas nodrošina strāvas stabilu pieplūdi? Var jau te tagad patētiski iznesties par to, kurš vainīgs. Tam nav nekādas jēgas. Protams, ka partijām un politiķiem stipra televīzija, kas sit tiem pa pirkstiem, tiklīdz viņi mēģina sagrēkot, nav vajadzīga. To savā ziņā varētu saukt par savdabīgu testu politiķiem - ja rūpējies par sabiedriskajiem medijiem, tad rūpējies par valsti. Ja sabiedriskie mediji nerūp, tad cilvēks ir politikā tikai tādēļ, lai gūtu sev kādu personisku labumu.

Mums vispār ir savāda valsts. Šonedēļ topā bija ziņa par zaglēnu, kas nočiepis kioskā kaudzīti dzelteno žurnālu un ticis iesēdināts uz 45 diennaktīm. Aiz restēm sēž Čehijas cietumā atdauzītais Ansis Ataols Bērziņš. Par ko? Nu, velns viņu zina! It kā izsitis Saeimai logu. Amnestēt nevarot, esot slikti uzvedies. Drīzāk jau gan baidās izlaist viņu pirms vēlēšanām - ka tik nu vēl pa fikso rudenī Saeimā neievēlē. Toties cilvēku, kurš, pēc drošības policijas domām, apdraudējis pastāvošo iekārtu, mierīgi izlaiž no apcietinājuma. Un tad nu ir jautājums, ar ko tad mēs īsti te visi kopīgi nodarbojamies. Pamazām valsti jaucam nost vai tomēr gribam ne vien simt, bet arī simt desmit un simt piecdesmit?