Paldies mācītājam Jurim Rubenim
 
©F64

Jura Rubeņa aiziešana no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja amata šonedēļ satrauca to sabiedrības daļu, kurai Juris Rubenis bijis padomdevējs un garīgais skolotājs. Tādu cilvēku tiešām ir daudz, un tagad, uz brīdi atmetot latviešu neciešamo kašķīgumu, ir īstais brīdis, kad pienāktos pateikt mācītājam paldies par to spēku, ko viņš grūtos brīžos devis mums visiem.

Pati par sevi šī demisija nebūtu nekas sevišķs. Arī mācītājs ir tikai cilvēks, un katram ir tiesības kaut ko mainīt savā dzīvē. Sevišķi, ja tik gari gadi atdoti kalpošanai. Vien padomju laikos, kad mācītāju trūka, sirmie vīri vilka savas baznīcas un draudzes līdz pat aiziešanai mūžībā un līdz pat 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ne par kādām pensijām vai demisijām varēja pat nesapņot. Tas nebija pareizi, tomēr tie bija citi laiki.

Tagad dzīvojam brīvā valstī, un jānovēl Rubeņa kungam veiksmi viņa tālākajās gaitās uz garīgumu, kurās, cerams, taps arī jaunas grāmatas, kas veldzēs lasītājus ne tikai Latvijā.

Vienlaikus klusajai pateicībai, ko daudzi jūt pret mācītāju Rubeni, nevar neredzēt arī to, ka pēdējā gada laikā viņam nācās pārdzīvot ļoti smagus triecienus. Aicinājumi dedzināt Jura Rubeņa grāmatu, kurus izteica pat daži viņa kolēģi, smakoja pēc raganu prāvām un prātam netveramas tumsonības. Nezinu, vai tā ir skaudība par to, ka vienam ir dots, bet citam ne visai, bet notiekošais lika domāt par to, ka nemaz tik tālu no Staļina laiku denunciāciju un nosodījuma kampaņām tikuši neesam. Es gribētu tomēr ticēt, ka uz Latvijas simtgadi mēs neiesim pāri upuru kalniem un latvieši 18. novembrī tomēr nebūs cits citam rīkles pārkoduši vai paši sevi zemē ieminuši.