Kā aizlaikos, tā mūsu dienās ir vienādi derīga seno grieķu formula «Pazīsti sevi!»
Kurš nu vairs Latvijā atzīsies, ka nezina nevienu oligarhu un/vai nesaprot, kāpēc viens vai otrs cilvēks ir jānosauc par oligarhu. Ja kādam tomēr ir grūti modes dēļ runāt par viņam svešām lietām tikai tāpēc, ka visapkārt tā jau runā, tad žurnālisti un amatu savienošanas kārtībā psihoanalītiķi (vai otrādi) ir nākuši palīgā ar ieteikumiem vai nu nogalināt, vai – tieši otrādi – attīstīt oligarhu sevī. Kā aizlaikos, tā mūsu dienās ir vienādi derīga formula «Pazīsti sevi!». Tā kādreiz Sokrats (469–399 pirms Kristus) mācīja atēniešus un neslēpa, ka šāda gudrība nenāk no viņa, bet gan no Delfu orākula. Pēc tam Platonu vairāk nekā raudzīšanās sevī piesaistīja apkārtējā (reālā un ideālā – par to būtu cits stāsts) pasaule ar citiem cilvēkiem, bet Sokrata skolnieks viņš bija un par cilvēka iekšējo pasauli neaizmirsa: «Ja ir piecas valsts iekārtas, tad vajadzētu arī būt pieciem pilsoņu raksturu veidiem», un tālāk par šiem raksturiem. Šis atkal ir citāts no Platona darba Valsts, ar kuru sākusies tradīcija dēvēt noteiktu valsts iekārtu par oligarhiju un atsevišķus cilvēkus – par oligarhiem. Par šīs tradīcijas aizsākumu Neatkarīgā rakstīja 8. jūnija publikācijā Kāpēc nabagi nevalda, tomēr tas noteikti nav viss, ko pienāktos teikt par oligarhiem jeb oligarhu figūrām 2011. gada vasarā Latvijā.
Oligarhija ir Rietumu, t.i., Rietumeiropas, produkts, kas tagad tiek reproducēts visā pasaulē līdzīgi kā iespiestas grāmatas vai atombumbas. Tas nenozīmē, ka pati Rietumeiropa būtu bijusi spējīga šo formu uzturēt kopš Platona un Aristoteļa laikiem līdz šodienai. Starp pagājušajiem divarpus tūkstošiem gadu labi ja piecsimt gados ne jau visā Rietumeiropas mērogā, bet vismaz attiecībā uz kādu Rietumeiropas nostūri bija jēga runāt par oligarhiju, kas tādos gadījumos arī tika darīts. Par Eiropas eksportpreci oligarhija kļuva tikai 19. gadsimtā. Kopš tā laika uz Eiropas valstu kolonijām sāka plūst arī dažnedažādu preču ražošanas tehnoloģijas. To apguvi vainagoja koloniju pārvēršanās par patstāvīgām – jau vietējas izcelsmes oligarhu pārvaldītām – valstīm. Līdz ar to radās aizvien jauni stimuli pārlasīt Platonu un Aristoteli, kā to 20. gadsimta vidū izdarīja arī angļu filozofs Bērtrands Rasels. Viņš pamanījās lasīt divkārši – lasīt filozofijas klasiķus un lasīt šiem klasiķiem veltītas lekcijas, no kurām 1945. gadā tika izveidota grāmata Rietumu filozofijas vēsture. Latvijā tā pieejama oriģinālā vai krievu izdevumā. Aristoteļa Politikai veltītās Rasela Vēstures 21. nodaļas sākumā atrodams atzinums, ka «lielākā daļa tās pieredzes, uz kuru atsaucas Aristotelis, vairāk attiecas uz mūsdienu pasauli nekā uz jebko, kas pastāvēja pusotra tūkstoša gadu laikā pēc viņa grāmatas uzrakstīšanas». Cenšoties jau savas grāmatas Ievadā iezīmēt kopsakarības starp tālāk iztirzātajām atsevišķu filozofu idejām, B. Rasels norādīja, ka «tas, kas bija noticis Grieķijas diženajā laikmetā, atkārtojās vēlreiz Itālijā līdz ar renesansi: zuda tradicionālie morāles aizsargmehānismi, kuros saskatīja aizspriedumus; atbrīvošanās no šiem pinekļiem pamodināja cilvēkos enerģiju un jaunradi un noveda līdz reti sastopamām ģenialitātes izpausmēm, bet anarhija un nodevība, kas neizbēgami seko morāles pagrimumam, padarīja itāliešu nāciju vāju un viņiem, tāpat kā grieķiem, nācās pakļauties nācijām, kas bija mazāk civilizētas, bet ne tik lielā mērā zaudējušas saiknes starp saviem locekļiem.»
Kopš 2007. gada arī latviešu valodā ir izlasāma renesanses itāliešu politiskās ģenialitātes kvintesence Nikolo Makjavelli (1469–1527) darbā Valdnieks: «Nevar, tātad, gudrs sinjors turēt doto vārdu, ja tas vēršas pret viņu pašu un ja mainījušies iemesli, kas likuši viņam dot solījumu. Ja visi cilvēki būtu labi, šis priekšraksts nebūtu vietā. Bet, tā kā tie ir ļauni un netur vārdu, tad arī tev tas nav jātur viņiem.» Būtu pamatotas daudzas atrunas, kāpēc šis «gudrais sinjors» jāsaprot kā vēl viens sinonīms valdniekam jeb tādam cilvēku lokam, no kura nāca un gāja (bojā) valdnieki, jo tie, kas nebija sinjori un neskaitījās gudri, Makjavelli laikā bija analfabēti, kurus autors vērā neņēma, tomēr Makjavelli darbošanās noveda līdz secinājumam, ka nav nekādu iepriekš noteiktu kritēriju tam, kurš ietilpst un kurš ir principiāli izslēgts no potenciālo valdnieku loka. Makjavelli vārdiem runājot, «lai pie tā nonāktu, nav vajadzīgi tikai talants un laime, bet veiksmīgi lietota apķērība».
Bija vajadzīgi vēl četri simti un vairāk gadu, līdz Makjavelli nosacījumi kļūšanai par valdnieku tika reducēti līdz vienam vārdam – griba. Par šo vienkāršojumu lielāko paldies pienākas teikt Arturam Šopenhaueram, Frīdriham Nīčem un Maksam Vēberam, tikai saprast viņus izrādījās nebūt ne vienkārši. Vispirms vajadzēja sarīkot divus pasaules karus ar to paplašinājumiem iekšējos karos, par kādiem var apzīmēt visu laiku, kamēr kādā valstī pastāv totalitārs režīms, lai pa īstam attaisnotu, piemēram, Nīči (1844–1900). Tas, izrādās, nebija ārprāts, bet prāts, kurā viņš vismaz pats sevi sapina ar jautājumiem par gribas gribēšanu, gribasgribas gribēšanu utt. bez gala jeb bez sekām, no kādām jebkurš cilvēks grib sevi pasargāt neatkarīgi no tā, cik stipri viņš gribētu tieši šo seku cēloņus. No šāda viedokļa lai pārlasa Nīči tie, kuri jau sākuši sludināt pilsoņu karu Latvijā par vienīgo iespēju sākt jaunu un skaistu dzīvi. Griba līdzinās iespējai aizripināt pa kalna nogāzi mazu akmentiņu, nespējot ne paredzēt, ne ietekmēt vēlāko lavīnu, kas ļoti bieži aizrauj sev līdzi
arī sava pirmā akmentiņa iekustinātājus.
Ripojoša akmentiņa pāraugšanu, bet parasti gan nepāraugšanu lavīnā nosaka apstākļi, kurus cilvēks var izmantot, nevis radīt. Ne jau senie grieķi paši izvēlējās jau pāris paaudzes pēc Platona un Aristoteļa aizmirst ja ne Platonu un Aristoteli pilnībā, tad viņu runas par oligarhiju jau nu noteikti, ne arī itāļi pēc pāris tūkstošiem gadu nolēma visu to atcerēties un uzdeva Makjavelli izkonspektēt no klasiķu darbiem viņu izteikumus par oligarhiju. Neviens to iepriekš nezināja un nevirzīja, bet tikai sagadījās, ka «tas, kas bija noticis Grieķijas diženajā laikmetā, atkārtojās vēlreiz Itālijā līdz ar renesansi». Par to droši vien strīdēsies bezgalīgi, vai vispirms «zuda tradicionālie morāles aizsargmehānismi» un laupītāji dažos apvidos tāpēc ieguva ne vien specifisku apzīmējumu «kondotjēri», bet arī Ziemeļitālijas pilsētu politisko procesu virzītāju statusu, vai arī laupītāji vispirms it kā nolaupīja un savās kalnu alās paslēpa ne vien dālderus un dukātus, bet arī morāles aizsargmehānismus, bet vēsture patiešām atkārtojās. Līdzīgi kā Grieķijā, laupītāji arī Itālijā bija spiesti radīt demokrātiju kā tādu savstarpējo attiecību formu, kas vismaz aizkavēja viņus apsist citam citu. Makjavelli ķērās aprakstīt demokrātiju ar tās pāriešanu oligarhijā, kas Itālijā notika tikpat neizbēgami kā kādreiz Grieķijā.
Precīzāk sakot, grieķu un itāļu laupītāju nopelns ir tāds, ka viņi pārnesa demokrātiju no savām alām, midzeņiem un jūras laupītāju kuģiem uz pilsētām jeb piespieda kļūt par demokrātiem cilvēkus, kuri iepriekš klausīja saviem valdniekiem un nekādu demokrātiju nebūt negaidīja un neprasīja. Bet ko tad, ja likumīgo valdnieku nokauj kaut kāds no meža vai jūras uzradies izsitējs, kuram gan tūlīt pašam jāmūk no vēl briesmīgāka izsitēja? Tad likumīgā valdnieka dzimta varbūt metas kopā ar pirmo izsitēju, bet varbūt – ar to otro; un pilsētnieki spriež, ka likumīgie valdnieki būtu tie labākie, bet diemžēl arī nevarīgākie, ka pirmajam izsitējam varētu klausīt, jo viņš ir mazāk briesmīgs par otro, vai arī pretēji – jāklausa briesmīgākajam, jo viņš ir briesmīgākais. Tiklīdz spriedelēšana pāriet lemšanā, tā ir jau ir demokrātija ar oligarhiju, jo izrādās, ka cilvēki ar savu un dzimtu mantisko stāvokli, skaitlisko sastāvu un spējām ļoti atšķiras pēc ietekmes uz to, kāds lēmums tiks pieņemts.
Vēsture atkārtojās arī tā, ka demokrātija Ziemeļitālijā pazuda tikpat ātri vai viegli kā kādreiz Grieķijā. Demokrātijas un tātad arī oligarhijas mājvieta uz gadiem četrsimt kļuva Makjavelli dažkārt aizliegtās un dažkārt patiešām aizmirstās grāmatiņas. M. Vēbers (1864–1920) iemantoja milzīgu intelektuālo kapitālu, atklājot nevis oligarhiju, bet birokrātiju. Sava laika Eiropu viņš aprakstīja kā cīņas laukumu starp ticības karu laikā itin nejauši izkaroto brīvību uzņēmējdarbībā un zinātnē no vienas puses un tieši uzņēmējus un zinātniekus koloniālo impēriju veidošanai izmantojušo birokrātiju no otras puses. Vai Neatkarīgā tagad raksta par kaitīgām vielām vafelēs, vai par kašķiem ap ASV valsts parādu, tās vienmēr ir liecības, ka M. Vēbera kapitāls joprojām dod augļus – notikumi ir izskaidrojami ar M. Vēbera vārdiem bez kādiem oligarhiem.
Tomēr būtu absurdi, ja M. Vēbers nepamanītu savas dzīves laikā acīmredzamo, kā atkal uzpeldēja demokrātija ar to problemātiku, kādu kopš aizlaikiem iemiesoja laupītāju banda. Tātad cilvēkiem pašiem jārada noteikumi, pēc kuriem radīt noteikumus – kaut vai vienu pašu, bandas vadonī iemiesotu un staigājošu noteikumu, kas pēc tam lemj par viņu dzīvību un nāvi. Lielākā daļa cilvēces joprojām dzīvo bez šādām problēmām, jo piedzimst tur, kur izdzīvošana nozīmē pakļaušanos vecāku (dzimtu) un/vai valsts varai. Tagadējās robežas starp demokrātijā un savu valdnieku varā dzīvojošiem cilvēkiem ir kļuvušas plūstošas kā, piemēram, bēgļu laivas. Savukārt lielākā daļa diktatoru spēj uzturēt demokrātiju kā teātri tieši tāpēc, ka viņiem ir vara un nauda maksāt par šo un citām importētām spēļmantiņām. No otras puses, arī Latvija un jebkura cita demokrātiska valsts līdzinās apaļam kvadrātam, jo faktiskā vara taču pieder birokrātijai. Demokrātijas šeit ir tik daudz, cik daudz ir iespēju piedalīties par mazāk attīstītām saukto valstu vai tautu ekspluatācijā. Tā,
lūk, dzīvo zelta miljards jeb 1/7 daļa pasaules iedzīvotāju, kuriem mēs skaitāmies pievienojušies līdz ar Latvijas iestāšanos ES un NATO. Šāda valsts statusa problēmas indivīdu līmenī patiešām var pārstāstīt arī tā, ka katram no mums tiek oligarha tituls.
