To izskaidroja Platons un Aristotelis eiropeiskās domāšanas skolas pirmajā klasē.
Kopš seno un slaveno grieķu laikiem zināms, ka nav jēgas runāt par demokrātiju bez oligarhijas vai oligarhiju bez demokrātijas. Paldies par šādu atklājumu Platonam (427–348 pirms Kristus), kurš savā darbā Valsts nosauca demokrātiju un oligarhiju līdz ar vēl diviem citiem nepareiziem valsts uzbūves veidiem timokrātiju un tirāniju. Autors nežēloja krāsas, t. i., vārdus, lai visas šīs iekārtas attēlotu vienādi nepievilcīgā veidā. Tas bija vajadzīgs, lai pārliecinātu grieķus izveidot pareizo valsts iekārtu, kurā «sievām jābūt kopīgām, bērniem kopīgiem (..), bet par valdniekiem jābūt pašiem izcilākajiem filozofijā un kara lietās». Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem šis teksts ir pieejams arī latviešu valodā. Tomēr arī tas nelika latviešiem noticēt, ka ideālajā valstī «nevienam māja nebūs personiskais īpašums» un vispār «nevienam nevar būt nekā tāda, kā nebūtu arī citiem».
Latvieši ne ar ko neatšķīrās no visām citām tautām, jau sākot ar tiem pašiem grieķiem, kuri arī Platona projektu nepieņēma. Viens no šādiem grieķiem bija Aristotelis (384–322 pirms Kristus), kurš pārņēma no Platona valsts iekārtu dalījumu pareizās un nepareizās, bet pretstatīja tos vienu otrai, nevis visas nepareizās, toties esošās iekārtas vienai pareizai, toties neesošai. Aristoteļa darbs Politika nav latviskots tik plaši kā Platona Valsts (arī tās izdevumā tulkojums mijas ar pārstāstu), bet, protams, visi, kuri grib zināt, arī zina, ka labās valsts iekārtas ir monarhija, aristokrātija un politija, bet sliktās – tirānija, oligarhija un demokrātija. Arī tādā veidā oligarhija un demokrātija izrādījās nostādītas blakus viena otrai.
Pamatotais uzskats, ka grieķi ir iemācījuši mūs runāt par demokrātiju, nozīmē tieši to pašu, ka viņi ir iemācījuši mūs runāt arī par oligarhiju un pārējām šeit minētajām valsts organizācijas iespējām. Mēs tā arī runājam bez izpratnes, kāpēc tieši tā runājam. Diez vai daudzi zina, ka viņi daudzina politiju katru reizi, kad, piemēram, lieto (arī) Latvijas valsts oficiālo apzīmējumu Latvijas Republika. Proti, lieto grieķu vārda politija latīņu tulkojumu, ko veicis Senās Romas valsts darbinieks Cicerons (106–43 pirms Kristus). Ar politiju Aristotelis bija piedāvājis tādu valsts iekārtu, kura varētu pastāvēt, ja visi valsts pilsoņi patiešām interesētos par savas valsts lietām un vienmēr darītu visu viņiem iespējamo, lai šīs lietas uzlabotu. Diemžēl šāda valsts izrādās tikpat maz iespējama kā Platona ideālā valsts, kaut gan Aristotelis salīdzinājumā ar Platonu šķiet milzīgs reālists. Viņš taču neprasīja, lai cilvēki
valsts dēļ atteiktos no sievām un visa cita, ko varētu uzskatīt par īpašumu. Nē, lai cilvēki saimnieko un kļūst materiāli labi nodrošināti tieši tāpēc, lai viņiem būtu laiks un iespējas interesēties par savu valsti; lai, piemēram, visiem grieķiem piederētu negrieķu vergi, kuru darbs saimniecībā atbrīvotu grieķus darbam valstī. Tomēr atklājas, ka īstais reālists vismaz šajā punktā ir bijis Platons, kurš skaidri redzēja un brīdināja, ka nevar gaidīt un prasīt no mantas raušanā iegrimušiem ļautiņiem vēl arī patiesu interesei par kaut kādu – kaut vai par pašiem savu! – valsti. Ja nu uz tautas sapulci viņiem jāaiziet, tad viņi arī aiziet; ja jābalso, tad arī nobalso tā, kā viņam kāds iebļauj ausī. Tā, lūk, politija deģenerējas līdz demokrātijai lamu vārda nozīmē, kas labi saskan arī ar Platona un Aristoteļa tekstiem. Tomēr formāli viss ir kārtībā: demokrātija burtiski ir tautas jeb demosa vara un republika – tautas jeb publikas lieta. Demokrātiskas republikas piesaukšana valstu nosaukumos un/vai konstitūcijās ir kaut kas līdzīgs sviestainajam sviestam, kas varbūt palīdz noticēt vismaz attiecībā uz sviestu, ka tas patiešām ir īsts un labs.
Atsaukšanās uz grieķu demokrātijas skolu izdotos
jo pārliecinošāk, ja būtu zināms, kā tad grieķi paši tika pie savām gudrībām. Vienu no iespējamām atbildēm ir devis krievu filozofs Mihails Petrovs. Šīs atbildes latviskojums 1993. gada 6. jūlijā tika pieskaņots dienai, kad savu darbu sāka Latvijas Republikas 5. Saeima.
M. Petrova piedāvātais demokrātijas izcelsmes skaidrojums ir tāds, ka tā radusies uz kuģa – un tieši uz pirātu kuģa – klāja. Par pirātiem kļuva sadumpojušies karavīri, kuru dumpis nozīmēja viņu atteikšanos laupīt valsts labā. Turpmāk viņi laupīšot paši sev! Labi, bet kur un kā? Grieķu parastais piecdesmitairu kuģis (pentehonteira) nozīmēja 50 gribas un 50 zobenus uz mazītiņa sausa zemes pleķīša nepārskatāmos ūdeņu plašumos. Viņi bija spiesti radīt demokrātiju kā tādu savstarpējo attiecību formu, kuras dēļ daļa no klātesošajiem netiek pārmesta pār bortu uzreiz un otra daļa neiet bojā pēc tam, kad uzvarējusī daļa vairs netiek galā ar 50 airētājiem būvētu kuģi. Bet – kas tā tāda demokrātija un kā tā izpaužas? Vai tiešām katram zobena un/vai dūres īpašniekam pienākas viena un tikai viena balss, ignorējot viņa spēku vai gudrību, vai agrākos nopelnus, vai dzimtas nopelnus? Tiklīdz kāds sāk par šiem jautājumiem domāt, tā rodas daudzas atbildes, starp kurām demokrātiju itin bieži izkonkurē risinājumi, kas tuvāki pārvaldei aristokrātijas, oligarhijas vai tirānijas formā.
Latvijas valstij 1993. gadā vēl bija jāpieņem daudzi lēmumi par to, kā turpmāk realizēsies pasludinātā demokrātiskā republika. Tad šķita vietā M. Petrova pētījumu jeb līdzību pasniegt konsekventā jūrniecības terminoloģijā: «Labu ceļavēju 5. Saeimai!» un kaut jel kādu izvēli, «uz kuru krastu» braukt mūsu kuģītim jeb valstij. Nepilnu pārdesmit gadu laikā šis maršruts vismaz pašu Saeimu ir aizvedis līdz atlaišanai un pirmstermiņa pārvēlēšanai, kas šķiet ticamākais Saeimas atlaišanai nepieciešamās tautas nobalsošanas rezultāts.
Diemžēl nav iespējams tā, ka Saeima kuģotu savā gaitā, bet valsts – savā. Arī par to var strīdēties bezgalīgi, vai parlaments un valdība valsti un tautu ietekmē vairāk vai mazāk, nekā valsts un tauta – valdību un parlamentu, bet starprezultāts mūsu maršrutam ir bēdīgs. «Latvija grimst. Jārīkojas!» teica Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš 27. maija intervijā Neatkarīgajai tajā īsajā brīdī, kādu Latvijas Satversme atvēl prezidenta amata kandidātiem savām priekšvēlēšanu kampaņām. Lai gan Valsts prezidentu Latvijā ievēlē Saeima, sava nozīme ir arī tam, kā kandidāti uz prezidenta amatu vēršas pie Saeimas un tās deputātiem arī ar masu saziņas līdzekļu starpniecību. Viņu priekšvēlēšanu runas izraisa sabiedrības reakciju, bet Saeimā iekļuvušās partijas un to deputāti cenšas šo reakciju ievērtēt starp citiem argumentiem par/pret attiecīgo prezidenta kandidātu. Līdzīgi arī kandidātiem publikas reakcija ļauj saprast, kā un vai vispār turpināt priekšvēlēšanu cīņu. Konkrētajā gadījumā abi kandidāti A. Bērziņš un Valdis Zatlers sacentās radikālismā. Amatā esošā prezidenta statuss ļāva V. Zatleram atlaist 10. Saeimu, kam A. Bērziņš varēja likt pretī kaut vai jau citētos vārdus, ka «Latvija grimst». Tātad tiek izrādīta sapratne, ka valsts aparāts nevar funkcionēt līdz šim ierastajā režīmā, ja tas negrasās vispār pārtraukt savu funkcionēšanu jeb pastāvēšanu. Publika uztvēra šādu izpratni atzinīgi, bet vai tad visdažādāko runu un skaļu lozungu mums agrāk trūcis? Ak, jā – «jārīkojas», bet ko tas nozīmē?
A. Bērziņš 27. maijā varēja rīkoties tikai ar vārdiem, runājot tā, kā 21. gadsimta politiķi reti kad atļaujas. Piemēram: «Pasaulē ubagi nevalda, un tikai pie mums dažs labs domā: ja izvirzīs pēdējo nabagu, tad viss būs kārtībā.» Protams, ka interneta vidi tūlīt piepildīja tik daudzi «fui, fui, fui...» Bērziņam, it kā Latvijā tieši dators ar interneta pieslēgumu būtu iekļauts ubagu izdzīvošanas minimumā. Kā jau teikts, tieši – ar vēlēšanu biļeteniem – publika savu attieksmi pret Valsts prezidenta kandidātiem izpaust nevarēja, bet par sabiedrisko rosību paldies gan A. Bērziņam, gan viņa oponentiem. Patapinot tieši Platona vārdus, varētu A. Bērziņam jautāt, kas notiks ar kuģi, kura stūrmaņa vietu padarīs nopērkamu vai kā citādi piešķiramu cilvēkiem atkarībā no viņu bagātības. Atbilde ir tāda, ka cilvēki vismaz šeit un tagad Latvijā taču grib, lai viņus aizved nevis kaut kur, bet uz Bagātību salu.
