Sācies pēdējais mēnesis, kad Valda Dombrovska otrā valdība vēl varēs par 2011. gada budžetu aiz slēgtām durvīm runāt vienu un publiski – pavisam ko citu.
Ļoti labi saprotami ir V. Dombrovska otrās valdības centieni atkārtot to pašu, par ko pirmā valdība tika atalgota ar Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Tomēr kalendārs izskatās vēl nepielūdzamāks nekā Latvijas kreditori, un 2011. gads pavisam drīz sāksies, lai kā to valdībai negribētos. Ak, cik jauki mums visiem ir dzīvot 2010. gadā, kad valdība katru mēnesi pagrābj no aizdevuma aptuveni simt miljonus eiro, nopērk 70 miljonus latu un piemaksā visiem, kuri to patiešām prasa. Protesta akciju nenotikšana Latvijā ir šādi nopirkta situācija, kam nav nekāda sakara ar latviešu tautas pacietību vai citiem gara daiļumiem. Nākamgad valdībai nāksies visu gadu iztikt ar tādu aizdevuma porciju, kāda šogad tiek iztērēts pāris mēnešos. Tālāk – vēl ļaunāk. 2011. gads taču būs tikai treniņš īstai taupībai, kas sāksies līdz ar parādu atdošanu 2012. gadā, ja kāds pasaulē vēl ņem nopietni stāstus par tik tālu, t.i., nepārskatāmu, nākotni. Pirms gada valdība domāja tieši to pašu par 2011. gadu, ka tas ir pārāk tāls un nezināms, lai par to domātu pirms tam, kad šis gads būs klāt.
Šodien ir labi saredzams un paredzams tikai 2011. gada sākums, bet tā beigas šķiet gandrīz tikpat noslēpumainas kā 2012. gada sākums. Vai un kā, piemēram, sāksies 2011./2012. gada apkures sezona Latvijā? Ja kaut kas rada pārliecību, ka nākamā sezona diez ko neatšķirsies no tagadējās sezonas, tad tikai tas, ka politiķu un literātu sacensība par visļaunāko paredzējumu izteikšanu turpinās jau kopš 2008. gada un ir radījusi imunitāti pret sevi. Tie, kuriem daudzmaz pietiek ēdiena un siltuma, cer palikt pie šiem labumiem tik ilgi, līdz ASV dolāru un ES eiro drukāšanas sacensība nodzēsīs Latvijas valsts parādu un visus privātos parādus piedevām.
Tiktāl viss ir jauki. Bet kā tad Latvija un katrs no mums pelnīs naudu tad, kad inflācija būs nodzēsusi ne tikai visus parādus, bet arī visus uzkrājumus, kas neietilpst sausiņu un žāvētu ("sublimētu") burkānu maisos, kādus tagad vairumā iepērk katra sevi cienoša valsts iestāde? Arī tā var izrādīties pazīme, ka valsts budžets pamazām zaudē savu nozīmi kā pamats visam, ko attiecīgā valdība patiešām dara vai vismaz ir patiešām nolēmusi darīt, nevis solīt. Arī tepat Latvijā ir piedzīvoti dažādi varianti pārejai uz preču un pakalpojumu maiņu bez naudas starpniecības gan tad, kad naudas ir pārāk daudz, gan tad, kad tās ir pārāk maz. Kurš cilvēks (ģimene) ir par sevi pārliecināts, ka viņš arī šādā maiņas ķēdē nepazudīs? Proti, ka viņš piedāvās kaut ko tādu, par ko citi būs ar mieru dot pretī izdzīvošanai patiešām nepieciešamu maizes gabalu vai malkas pagali, bet tāpat arī ārstēšanu, informāciju par maizes pelnīšanas veidiem un vietām u.tml.
Kamēr valsts ar savu budžetu vēl kaut ko nozīmē, vismaz 9/10 valsts iemītnieku nevar ienākt prātā vērtēt, ko viņi spētu bez valsts palīdzības, kaut lielākā daļa šo iemītnieku nav valsts kalpotāji un viņu ģimenes locekļi. Lai gan budžeta likumā ierakstītos skaitļu tūkstošus un ciparu miljonus kopumā neizlasa neviens, ieskaitot budžeta autorus, cilvēki lieliski saskata to, kā valsts tērē naudu viņu apkārtnē (pagastā, profesijā, nozarē) un ko viņiem darīt, lai šī naudas plūsma aizsniegtu arī viņus. Savu spēju revīziju pilnā apmērā bija spiesti veikt tie cilvēki, kuriem nācās atrasties tagadējās Latvijas teritorijā 1919. gadā. Tieši šāda revīzija noveda pie tā, ka ļaužu vairākums atzina iepriekšējā gada nogalē pasludināto Latvijas Republiku par labāko no vairākiem piedāvātajiem viņu (ie)spēju saskaņošanas mehānismiem. Pēc tam
valsts iekārtas un nosaukumi šeit mainījās vairākas reizes, bet katra jaunā vara pasteidzās deklarēt, ko tā no cilvēkiem prasīs un ko dos pretī naudā/graudā/baudā. Paldies V. Dombrovska pirmajai un nu jau arī otrajai valdībai un tās vadītājam personīgi par šādas deklarācijas pārvēršanu parodijās par deklarācijām. Lai nu tas rosina cilvēkus laikus padomāt par savām spējām krīzes laikā, bet ar to nepietiek, lai no krīzes izvairītos. Pēdējā gada laikā ir bijusi izdevība vairākos valsts un ne valsts kantoros dzirdēt ne publicēšanai izteiktas atzīšanās un nožēlu, ka šīs iestādes un konkrētie cilvēki piedalījušies trekno gadu orģijās. Ak, ja viņi būtu zinājuši, ar ko tas beigsies! Ak, ticiet viņiem, ka nu viņi jau guvuši mācību un otrreiz tā vairs nedarīs! Turpat arī neizpratne, kāpēc krīze vēl nav beigusies, ja nu viņi tagad kļuvuši tik gudri un labi. Tādas sarunas notika kantoros, kuriem ekonomiskā krīze ir bijusi tikpat tāla kā 2011. gads ar tā budžetu.
