Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Viedokļi

Diskusija - Rīgas dome pret Latvenergo: ja mēs varētu nogriezt trubu...

Par to, kā panākt rīdziniekiem visefektīvākās siltumenerģijas izmaksas, diskutē Rīgas vicemērs Andris Ameriks, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce, Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrības Rīgas namu pārvaldnieks valdes priekšsēdētājs Ervins Straupe un uzņēmuma Dalkia Latvija vadītājs Guntars Kokorevičs.

– Dalkia ar apskaužamu regularitāti bombardē Rīgas domi, dažādos veidos piedāvājot palielināt savu ietekmi uzņēmumā Rīgas siltums (RS). Kāpēc jums tas ir vajadzīgs, Kokoreviča kungs?

Guntars Kokorevičs (G.K.): – Nav tiesa, ka bombardējam! Drīzāk Rīgas dome ir ik pa laikam mūs uzrunājusi, jo mums ir risinājumi pašreizējai situācijai krīzes apstākļos. Un risinājumi ir tāpēc, ka strādājam ļoti daudzās valstīs, vairāk nekā četrdesmit. Esam starptautisks, globāls spēlētājs, ar komunistiem, kapitālistiem un kur tik vēl ne. Mēs neesam nekāds agresīvais investors.

– Jauki, bet kāpēc jums vajadzīgs RS?

G.K.: – Nu kā – kāpēc?! Mēs esam stratēģisks investors, mūs interesē attīstīties Latvijā. Tas nenozīmē, ka mūs interesē konkrēti RS. Mēs jau esam Valmierā, Cēsīs, mēs augsim arī bez RS. Esam pārstāvēti vairāk nekā 10 pilsētās arī Igaunijā, vairāk nekā 10 pilsētās Lietuvā.

– Amerika kungs, kāpēc Rīgas dome būtu ieinteresēta pieņemt Dalkia piedāvājumu? Saprotams, ka 14 miljoni latu, ko vismaz pagājušogad šis uzņēmums solīja domei pēc kopuzņēmuma izveidošanas, varētu būt motivācija. Taču šogad par naudu runāts netiek.

– G.K.: – Es atvainojos, gribētu precizēt. Dalkia nav izteikusi nekādus piedāvājumus. Arī runas par kopuzņēmumu bija žurnālistu izspiesti aprēķini. Esam savā laikā Latvijas valstij piedāvājuši atpirkt akcijas, bet nekad neesam nonākuši līdz cipariem.

– Tātad žurnālisti izdomājuši tos miljonus?

– G.K.: – Nē, nē, tas bija vērtējums, ko veica RS. Bet tas nav konkrēts piedāvājums.

Andris Ameriks (A.A.): – Punkts pirmais. Rīgas dome nekad neplānoja savus 49% akciju RS ne pārdot, ne privatizēt, ne atsavināt, ne ieķīlāt. Punkts divi. Viena no pašvaldības funkcijām ir siltumapgāde. Tātad mums ir ļoti svarīgi rīdziniekiem perspektīvā nodrošināt saprotamu un prognozējamu tarifu politiku – lai ir kvalitatīvs pakalpojums, lai ir iespēja to saņemt un samaksāt par to. Tāpēc mēs runājam ar tiem partneriem, kas mums RS ir – valsts un Dalkia. Latvenergo pieder ļoti neliels procents akciju. Pašvaldībai ir svarīga RS stabilitāte un pakalpojumu klāsts. Katru gadu pieaug iedzīvotāju parādi. Vai šodien rīdzinieks par siltumu ir spējīgs samaksāt? Cena ta" aug. Un tagad es pateikšu galveno domu, kāpēc mēs šeit diskutējam. Esam izpētījuši, ka RS lielā mērā ir Latvenergo ķīlnieks. Kāpēc? Tāpēc, ka lauvas tiesu visa siltuma saražo TEC 1 un TEC 2, kas pieder Latvenergo. Kāda ir to galvenā funkcija? Nevis siltuma, bet elektroenerģijas ražošana. Siltums ir blakus produkts, kurš par attiecīgu regulatora apstiprinātu tarifu tiek pārdots rīdziniekiem. Latvenergo šo TEC saražoto elektroenerģiju pārdod biržā un pelna ar to, bet rīdzinieki lielā mērā sponsorē Latvenergo, lai uzņēmums noturētu tarifus un lai savu peļņu – 40 miljonus latu – ieskaitītu valsts budžetā. Ja mēs varētu nogriezt trubu un neņemtu šo siltumu, bet radītu paši savu centrāli, neražojot elektroenerģiju, tas būtu lētāk. Ekonomikas ministrija (EM) negrib runāt par to, ka no 2013. gada būs jāpērk CO2 kvotas. Tas nozīmē, ka Latvenergo kvotu pirkšanu pieplusos siltuma tarifam un rīdzinieki turpinās maksāt lielāku maksu. Tāpēc mums jāinvestē RS vairāki desmiti miljonu latu, lai būtu alternatīva – katlumājas, kurās neražo elektroenerģiju. Līdz ar to tarifs būtu lētāks.

– Pūces kungs, jūs tik sirsnīgi iesmējāties! Vai tas nozīmē, ka jums ir pilnīgi cits viedoklis?

Juris Pūce (J.P.): – Atsevišķi Amerika kunga apgalvojumi ir, maigi sakot, tālu no patiesības. Latvenergo pārdod RS siltumenerģiju par zemāku cenu, nekā regulators ir noteicis pārdodamās cenas, un varētu pārdot vēl lētāk. Taču ir tiesas lēmums, kas nosaka, ka Latvenergo ir ierobežots kā dominējošais spēlētājs, lai neizpostītu konkurenci Rīgā. Jūsu apgalvojums par to, ka, uzstādot atsevišķas katlumājas, ir iespējams ražot siltumenerģiju par lētāku cenu nekā lielā koģenerācijas stacijā, ir, maigi sakot, tehniski un ekonomiski nepamatots. Nedomāju, ka jūs varat nosaukt kaut vienu rīcību no EM puses, kas jel kādā veidā aizstāvētu Latvenergo.

A.A.: – Ko, jūsuprāt, darīs Latvenergo, kad būs jāpērk CO2 kvotas?

J.P.: – Uz siltumu tas neatstās iespaidu.

– Dalkia Igaunijā un Lietuvā ir uzbūvējusi koģenerācijas stacijas, kurās izmanto šķeldu. Vai esat gatavi to darīt arī Rīgā?

G.K.: – Par to nav runa. Jāskatās kopumā. Domāju, neapšaubāmi Latvenergo spēlē zināmu monopolstāvokli Rīgā, diktē un nosaka cenu, bet pāri visam tomēr stāv regulators. Ļoti bieži esmu dzirdējis – Dalkia ienākot, cenas celsies. Muļķības – visu regulē regulators! Protams, nākotnē, ņemot vērā CO2 kvotas, enerģija, kas balstās uz fosilo kurināmo, kļūs dārgāka, salīdzinot ar atjaunojamiem resursiem. Tas pat nav atkarīgs no tā, ko grib Latvenergo, tas ir atkarīgs no Eiropas Savienības diktētajām vadlīnijām. Piekrītu Amerika kungam, ka Rīga zināmā mērā subsidē Latvijas elektrību, tāpēc ka viss Daugavas labais krasts nosacīti ir Latvenergo impērija. Latvenergo siltums ir blakusprodukts, un to vasarā varētu pārdot nosacīti pat par santīmu, bet kāpēc lai to darītu? Es arī nesaku, ka, palielinot Dalkia īpatsvaru RS, viss mainītos un mēs izjauktu Latvenergo sistēmu labajā krastā. Ir jādomā valstiski, nevar atslēgt Rīgu no visas Latvijas energosistēmas un sākt šeit trakot, kā ienāk prātā. Neapšaubāmi, Latvenergo un Dalkia zināmā mērā būtu konkurenti, un, ja RS tiktu vadīts naidīgi – nesaskaņojot ar EM un domi, tā būtu bīstama situācija abiem uzņēmumiem, bet, iespējams, ieguvēji būtu rīdzinieki.

– Par rīdzinieku ieguvumiem jautāšu Ervinam Straupem. Kādi būs jūsu argumenti?

Ervins Straupe (E.S.):

– Parādu lielums RS ir saistīts ar klientu maksātspēju. Protams, esam spiesti piedāvāt saviem klientiem tādu cenu par siltumenerģiju, kādu mums izstāda RS. Tā ir liela problēma. Esmu arī gatavs pierādīt, ka nav taisnība, ka maza katlumāja būtu dārgāka nekā RS piedāvājums, jo katlumājai nelielā teritorijā ir nelieli zudumi siltumtrasē.

J.P.: – Bet tad speciāli jābūvē katlumāja! Struktūrā, kur jau ir siltumapgāde, ir ļoti grūti kaut ko iebūvēt pa vidu.

E.S.: – Ir jautājums par izmaksām. Bet šobrīd siltums klientiem ir par dārgu.

– Ja Dalkia mestos kopā ar Rīgas domi...

A.A.: – Paga, paga! Dalkia nemetīsies kopā ar domi. Šodien runājam par diviem galvenajiem uzdevumiem: kādas tuvāko piecu gadu laikā būs tarifa izmaiņas RS, kā to varam padarīt lētāku – ar koģenerāciju vai atsevišķām katlumājām?

J.P.: – Un kā jūs to panāksiet, Amerika kungs? Celsiet katlumājas?

A.A.: – Jā, celsim!

J.P.: – Kādas? Gāzes, koksnes?

A.A.: – Mums ir pamatoti argumenti – nevis atbalstīt Latvenergo, bet panākt, ka siltumu ražo par konkurētspējīgu cenu.

J.P.: – Par cik pazemināsiet cenu?

A.A.: – Aprēķināsim. Es runāju par citu – lai RS ar katru dzīvokļu īpašnieku noslēgtu tiešo līgumu. Rīgā ir apmēram 160 000 dzīvokļu. Lai to izdarītu, ir nepieciešamas investīcijas, tāpēc jāpalielina RS pamatkapitāls. Ir skaidrs, ka nākotnē RS jāinvestē līdzekļi un ar tiem

4,2 miljoniem latu, ko, atbalstot Latvenergo tarifus un darījumus biržā, nopelna RS, vairs nepietiek.

J.P.: – Vai zināt, kas Latvijā ir lielākais koksnes katlumāju attīstītājs šobrīd? RS. Uzņēmums to dara bez jebkādām ārējām investīcijām, bez kapitāla palielināšanas, pateicoties peļņai. Rīgā siltums patērētājiem ir viens no lētākajiem Latvijā, lai neteiktu, ka brīžiem vislētākais. Uz rīdzinieku rēķina tiek subsidēta darbība TEC?! Drīzāk regulators vienmēr ir pārmetis, ka tante Bauskā ar savu elektrības rēķinu subsidē rīdziniekus, kam ir lētāki apkures rēķini.

– Ja jau par naudu, tad lai būtu! Vai tiešām Cēsīs, kur Dalkia ir siltumapgādes operators, komunālo pakalpojumu rēķins ir bijis 160 latu? Mani tas nevedina secināt, ka Dalkia ienākšana būtu mazinājusi maksu par siltumenerģiju.

G.K.: – Es atļaujos pateikt, ka jūs balansējat uz ārkārtējas nekompetences robežas. Jūs taču nevarat paņemt abstraktu summu – 160 latu! Lai dievs nedod, ka žurnālisti ko tādu sāk runāt, jo jūsos atšķirībā no politiķiem cilvēki ieklausās! Cēsīs strādājam divus gadus un esam veikuši apjomīgas investīcijas. Par tarifu mums neko nevar pārmest, jo uzņēmumu pārņēmām, kad Cēsīs tarifs bija gandrīz visaugstākais Latvijā. Enerģētika ir ilgtermiņa investīciju plānošanas nozare. Nav tā, ka divos gados uzbliezīsim TEC un pēkšņi viss notiks. Pat tāds investors kā Dalkia nevar divos gados nodzīt tarifu tik ļoti, lai tas jums liktos baigi pievilcīgs. Šīs vasaras laikā esam investējuši nedaudz vairāk par 200 000 latu. Nebūtu problēma ielikt arī divus un trīs miljonus, bet jādomā ar galvu. Ar mazākām investīcijām panācām tādu efektu, lai nevajadzētu paaugstināt tarifu. Uzsāksim tarifa samazināšanu. Tarifs visiem ir vienāds. Cēsīs ir mājas, kur apkure maksā 40 vai 50 santīmu par kvadrātmetru, un ir mājas, kur maksā divus latus. Tarifu komponente ir tikai 15% no visa siltuma rēķina. Pārējais ir jūsu patēriņš. Cilvēkiem jāsaprot, ka māju siltināšana ir vienīgais veids, kā varam taupīt.

– Hm... Valmieras domē sacīja, ka Dalkia pilsētā ienākusi pie visa gatava un šogad ne jau Dalkia ieguldītās investīcijas ir atmaksātas. Tad ko jūs esat izdarījuši Valmierā?

G.K.: – Nav taisnība, ka atnācām pie visa gatava! Nopirkām uzņēmumu, kas sāka koģenerācijas attīstību. Uzņēmums strādāja ļoti slikti. Mums izdevās panākt tik labus servisa nosacījumus, ka siltumu spējam nodrošināt par viszemāko cenu. Valmiera var būt priecīga, ka tur Dalkia ienāca.

– Pūces kungs, ar kādiem nosacījumiem valsts ļautu Dalkia izvērsties RS?

J.P.: – EM nav nekādu iebildumu pret privātu investoru darbību siltumapgādē. Bet tikai tāpēc, ka savulaik Baltijas Tranzītu banka pārdeva 2% akciju Dalkia, neredzu pamatu uzskatīt, ka vienīgais partneris siltumapgādes jomā ir Dalkia. Ir pietiekami daudz citu privātu komersantu, kas varētu šajā jomā darboties. Nesaku, ka arī Latvijas valsts nevarētu nākt partnerībā vai pārdot kapitāldaļas, ja no tā ieguvums būtu RS patērētājiem, ja process ir caurskatāms un ir pieejams jebkuram, nevis tikai tam, kas zināmā mirklī rada iespēju uzņēmumā iegūt 2% kapitāldaļu.

G.K.: – Dalkia neko nespiež pārdot tieši mums. Dalkia ir tikai par 2% iegādājusies pirmpirkuma tiesības, neko vairāk. Esam gatavi piedāvāt savas versijas.

– Vai RS līdzšinējā darbība nav bijusi efektīva, lai nu privāts investors to glābtu?

J.P.: – RS ekonomiskie rādītāji Latvijā nebūt nav sliktākie, lai neteiktu, ka tie ir vieni no labākajiem. Tas nozīmē, ka kompānijas menedžments bijis kvalitatīvs un spējis uzņēmumam nodrošināt attīstību. Tāpēc neredzu uzdevumu, kālab jāpalielina privātā kapitāla daļa. Neredzu tās jomas, kur papildu kapitāls uzreiz būtu ieguldāms. EM nav pret to, ka kapitāldaļu struktūrā lielāka daļa būtu privātiem partneriem, ja ir skaidri definēts mērķis, kāpēc tas tiek darīts. Bet to var izdarīt kopā, skaidri saskatāmā procedūrā, nevis pa pakšiem.

G.K.: – Līdz šim nav pienācīgi izveidota regulatora kompetence. Jābūt tādai tarifu politikai, kas investorus nepārtraukti mudinātu investēt, lai samazinātu izmaksas. Pašreizējā metodika neko tādu neveicina. Dalkia laiks vēl nav pienācis, jo tagad jebkurš dunduks var mierīgi vadīt siltumapgādes uzņēmumu. Dalkia laiks būs tad, kad metodika noteiks investēt ar galvu, nevis tikai ar naudu.

– Ieviesiet, lūdzu, skaidrību par iedzīvotāju tiešajiem līgumiem ar RS! Tik un tā nemaksātājiem daudzdzīvokļu mājās apkuri neatslēgs, lai kāds līgums arī būtu noslēgts.

A.A.: – Maksātāji šobrīd ir nemaksātāju ķīlnieki. Tiešo līgumu jeb rēķinu izrakstīs nevis Rīgas namu pārvaldnieks, bet RS. Ar to arī būs jākārto visas problēmas un darījumi.

G.K.: – Slogs no namu pārvaldēm tiks pārcelts uz siltumuzņēmumu, un tam jābūt spēcīgam. Ja rīdzinieki gadā paliek parādā RS 20 miljonus latu, tad tas nozīmē, ka RS vajadzēs turēt papildu 20 miljonus, lai varētu norēķināties ar Latvijas gāzi. Cēsīs mēs esam no mātes uzņēmuma aizdevuši pusmiljonu latu, lai varētu norēķināties. Problēma ir uz mūsu, operatora, pleciem. Protams, dzīvokli no apkures nevar atslēgt, bet mēs runājam par siltuma patēriņa samazināšanu. Tas ir lētāk nekā siltināt māju. Ja radiatoram uzliek regulētāju un ja var nogriezt mazāku temperatūru, tad mazāk jāmaksā par patēriņu. To var piedāvāt mājās, kuru iedzīvotāji nevar uzņemties siltināšanu. Tā varam sākt taupīt.

– Dalkia Cēsīs rīkojas kā kamikadze, ja jau peļņas vietā ir zaudējumi.

G.K.: – Tā ir cena, ko operators maksā – labos laikos nopelna, bet sliktos nes atbildību. Tāpēc esmu pārliecināts, ka lielajās un vidējās pilsētās četru piecu gadu perspektīvā būs lielie, nopietnie operatori, jo mazie nespēs izturēt. Mēs zinām, ka pēc pieciem gadiem būs labāk. Cilvēki samaksās. Latviešu mentalitāte tāda ir.

– Straupes kungs, vai, piedāvājot rīdziniekiem ēku renovācijas programmu, jūs skaidrojat, ko būs un ko nebūs iespējams izdarīt katrā dzīvoklī, lai samazinātu izmaksas?

E.S.: – Iedzīvotājiem jāsaprot, vai viņi ir gatavi renovācijai. Ja mājas maksāšanas disciplīna ir zemāka par 85%, neviena banka kredītu nedos. To esam izrunājuši ar trim lielākajam komercbankām. Zināt, arī alokatori negarantē precīzu siltuma sadali. Tie spēj saregulēt pa godīgo tikai kaut kādu daļu.

J.P.: – Lielāks ieguvums ir logus nomainīt.

G.K.: – Nē, esam veikuši mērījumus, un vajag darīt visu – nevar nosiltināt logus un sienas, bet siltummezgls paliks, kāds ir. Kamēr valsts un pašvaldība neizdomās mega administratīvu instrumentu, nekas nenotiks.

– Piespiedu kārtā atjaunos māju, bet iedzīvotāji maksās?

G.K.: – Jā.

J.P.: – Maksātnespējīgie to nevarēs. Mēs ar pozitīviem piemēriem esam panākuši, ka projektu kļūst vairāk – pirms diviem gadiem iesniedza piecus projektus mēnesī, tagad – 20 līdz 25.

E.S.: – Mēs gribam panākt, lai Rīgā šogad būtu siltinātas 50 pašvaldības mājas. Dažādās projekta stadijās, protams.

A.A.: – To mēs tagad neatrisināsim. Mēs taču runājam par soļiem, lai pakalpojuma saņēmējam dotu skaidru ziņu, kā šodienas piedāvājumu padarīt efektīvāku.

– Kad tie soļi būs pasperti tik tālu, lai jūs varētu konkrēti pateikt, kas notiks ar RS, kad un ar kuru privāto investoru sadarbosieties?

G.K.: – Es domāju, tā būs politiska, nevis pragmatiska divu lielāko RS akcionāru – valsts un pašvaldības – vienošanās. Tāpēc Dalkia negrib piedalīties politikā. Ja mums paprasīs, tad padomu, piedāvājumu neliegsim.

J.P.: – Jau pagājušajā gadā sarakstē ar Rīgas domi atbildēju, ka akcionāriem sadarbojoties ir iespējams noteikt uzņēmuma optimālu attīstības stratēģiju. Mēs joprojām esam gatavi šai sarunai. Ieņemsim aktīvu lomu, runājot par privāta investora piesaisti, tikai tad, ja būs izpratne par to, kādām vajadzībām privātais investors vajadzīgs. Es visnotaļ ceru, ka varam izrunāt stratēģiskos akcentus uzņēmuma padomē.

A.A.: – Bez šaubām, ir jābūt konsultācijām starp EM un domi par kopēju stratēģiju. Mans viedoklis ir tāds, ka jau šopavasar padomei ir jāsāk pirmā diskusija par vismaz piecu gadu tarifa stratēģiju. Padome RS valdei ir uzdevusi sagatavot informāciju par tiešajiem norēķiniem. Rezultāts būs vai nu aprīļa beigās, vai maijā.

J.P.: – Amerika kungs, kad sauksiet uz sarunu, es būšu!

A.A.: – To gan ierakstiet avīzē! Mums jāzina, kādas ir investīcijas pirmajam solim – tarifa samazināšanai. Pēc tam jāsamazina TEC 1 un TEC 2 loma siltumapgādē. Par to būs diskusija ar Pūces kungu. Tad būs iespēja samazināt tarifu.