Rīt mēs atzīmējam brīvās Eiropas sešdesmit gadu gadadienu, tomēr tagad kā nekad agrāk manāms, ka cilvēki pagriež muguru Eiropas projektam.
Gan ES iekšienē, gan ārpus tās spēkā pieņemas ultranacionālisms un populisms. Pirmo reizi tā vietā, lai sveiktu jaunās dalībvalstis, mums jāsaskaras ar Lielbritānijas izstāšanos.
Tādēļ šis notikums nedrīkst būt tikai retorisks - Eiropai ir jāspēj risināt konkrētas iedzīvotāju problēmas.
Atbilde populismam ir rīcībspējīga Eiropa: samazināts bezdarbs, pārvaldītas migrācijas plūsmas, garantēta iedzīvotāju drošība un vides aizsardzība.
Tagad nav laiks sašķelties, vainot citas institūcijas vai ES valdības, jo tas ne pie kā nenoved. Šis ir brīdis drosmīgai rīcībai un atbildībai rast kopīgus risinājumus Eiropas iedzīvotāju interesēs.
Bezdarba mazināšanai, īpaši jauniešu vidū, Eiropai ir jākļūst konkurētspējīgākai, ņemot vērā reālo ekonomiku. Papildus Stabilitātes un izaugsmes paktam mums vajadzīgs «Paaudžu pakts». Mēs nedrīkstam jaunajai paaudzei atstāt nepārvaldāmus parādus un neefektīvu ekonomiku, kas apgrūtina darba vietu radīšanu. Mums jānodrošina, ka arī viņi jūt un novērtē mūsu sociālās tirgus ekonomikas priekšrocības.
Ar budžeta konsolidāciju vien nebūs līdzēts pietiekami. Mums ir jāattīsta politikas, kas veicina investīcijas, rūpniecību, pakalpojumu un digitālo ekonomiku, demonstrējot vienota Eiropas tirgus priekšrocības.
Mums ir jāpastiprina Eiropas ekonomikas pārvaldība. Budžeta elastīgumam un Eiropas fondu izmantošanai ir jābūt ciešā sasaistē ar reformām ekonomikā un pārvaldības efektivitāti. Tas ir vienīgais ceļš, lai panāktu ekonomiku tuvināšanos (izlīdzināšanos), lai vienotā eiro valūta būtu ieguvums visiem eiropiešiem.
Mums vajadzīgi vienkāršāki noteikumi un procedūras, lai novērstu pārmērīgo slogu iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Mēs nedrīkstam pazust sīkumos. Tā vietā mums ir jāpievēršas globāliem izaicinājumiem: ārpolitikai, aizsardzībai, tirdzniecībai un cīņai ar klimata pārmaiņām. Neviena Eiropas valsts viena pati nespēj vest sarunas ar ASV, Ķīnu vai Krieviju. Tikai kopā mēs varam nodrošināt katras ES dalībvalsts interešu labāko pārstāvību.
Strādājot kopā, mēs spēsim nodrošināt Eiropas izcilo produktu klātbūtni pasaules tirgos, kur precīzi noteikumi nepieļauj negodīgu konkurenci.
Mums ir vajadzīgs arī Eiropas aizsardzības tirgus un aizsardzības industrija, lai mēs spētu sevi aizsargāt efektīvāk, katrai dalībvalstij sniedzot savu artavu. Mums ir jāpanāk sinerģija militārajā jomā un jāattīsta ērti koordinējamas militārās spējas, neskatoties uz atšķirībām dalībvalstīs.
Lai aizsargātu mūsu iedzīvotājus pret terorismu un noziedzību, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, mums ir vajadzīga lielāka savstarpēja uzticība. Mūsu izlūkošanas dienestiem, tiesnešiem, policijai un finanšu policijai ir jānodrošina efektīva informācijas apmaiņa un jāstrādā plecu pie pleca.
Tieši tāpat kā mūsu robežu kontrolēm mums ir jāvelta lielāki resursi Eiropas Robežu un krasta apsardzes darbībai.
Mums kopīgi un solidāri ir jānodrošina patvēruma tiesības, reformējot Dublinas regulu, padarot to efektīvāku. Mums jābūt vienlīdz stingriem gan attiecībā uz patvēruma piešķiršanu tiem, kuriem uz to ir tiesības, gan attiecībā uz nelegālās imigrācijas apturēšanu.
Lai pārvaldītu vēsturiska mēroga parādību, kas ir saistīta ar demogrāfisko izaugsmi, klimata pārmaiņām, terorismu, kariem un nabadzību, mums ir vajadzīga vienota stratēģija Āfrikas attīstībai. Mēs nevaram atstāt migrāciju cilvēku kontrabandistu un teroristu pārziņā.
Lai vienkāršotu un paātrinātu migrantu atgriešanos, Ziemeļāfrikā sadarbībā ar ANO radītu uzņemšanas centrus un samazinātu migrācijas spiedienu, mums ir vajadzīga spēcīga ekonomiskā diplomātija. Mums vajadzīgs Āfrikai paredzēts Māršala plāns, lielākas investīcijas un zināšanu pārnese tādās jomās kā drošība, infrastruktūra, tīra enerģija, uzņēmējdarbība, apmācības un administratīvo spēju stiprināšana.
Lai veiksmīgi pārvarētu šos izaicinājumus, šodien vairāk nekā jebkad agrāk mums ir nepieciešama Eiropas vienotība. Eiropa ir jāmaina, nevis jāvājina.
Mēs varam analizēt savas kļūdas un domāt par pilnveidojamo. Taču mēs nedrīkstam būt mazdūšīgi vai zaudēt lepnumu par līdz šim kopā sasniegto.
Mēs esam noraidījuši nāvessodus. Pasaule no mums gaida atbildi, kad tiek apcietināts kāds žurnālists, kad sievietes cieš no vardarbības un vai tiek noliegtas viņas tiesības, un kad politiskie opozicionāri tiek apdraudēti vai aizturēti. Mēs joprojām esam paraugs pamattiesību jomā. Mēs esam daudz kas vairāk par vienotu tirgu vai valūtu.
Mums visiem ir atbildība vēl vairāk stiprināt mūsu lomu to universālo vērtību aizstāvībā, uz kuram balstās Eiropas Savienības integrācija.
Eiropa ir veiksmes stāsts, ja tai izdodas īstenot attīstības, labklājības, brīvības un miera sapni. Es atsakos ticēt, ka eiropieši ir zaudējuši vēlmi sapņot. Tas viss ir mūsu pašu rokās - pārvērst abstrakto, neefektīvo un birokrātisko Eiropu tādā, kas aizrauj un iedvesmo justies kā daļai no vēsturiska projekta.
Tas ir vērtīgākais mantojums, ko mēs varam atstāt nākamajām paaudzēm.
