Bailes ir slikts padomdevējs, vēsta paruna. Tiešām slikts, jo bailes ir sašķēlušas vai pusi Eiropas – bailes no islāma terorisma, kas, lai kā to negribētos atzīt, tomēr ir ieguvis atbaidoši plašas aprises. Nerunājot par Parīzi un Stambulu, Nicas terorakts un notikumi Vācijas vilcienā ir tam pēdējo nedēļu un dienu pierādījums.
Kāpēc jārunā par šķelšanos šī terorisma novērtējumā? Tāpēc, ka krasi atšķiras viedokļi, kas ir terorisma izplatības Eiropā cēlonis. Vieni to saredz migrācijas plūsmu pieaugumā un Eiropas sabiedrību nespējā integrēt migrantu masas, citi savukārt norāda, ka ar migrāciju tam neesot sakara, jo tikai pēdējā šaušalīgajā gadījumā, kad afgāņu (vai pakistāniešu) patvēruma meklētājs ar cirvi Vācijas vilcienā saskaldīja četrus cilvēkus. Teroraktos gan Parīzē pērn, gan Briselē, gan Nicā vainojamie bija pārsvarā pastāvīgie iedzīvotāji, nevis cilvēki, kas ieradušies Eiropā ar Islāma valsts karogiem azotē. Zīmīgi - tā dēvētā Islāma valsts vairs nekautrējas uzņemties atbildību par teroraktiem Eiropā, pat neraugoties uz to, ka specdienestiem ir pagrūti uzrādīt pierādījumus reālai konkrēto teroristu sasaistei ar šo veidojumu. Faktiski tā zināmā mērā ir sasniegusi mērķi - iedzinusi bailēs eiropiešus, kuri savu dzīvi tā vai citādi pakārto drošas eksistences kritērijiem.
Vēl pagājušajā gadā eksperti prognozēja, ka Tuvo Austrumu migrantu plūsmu integrācija lielajām valstīm - tādām kā Vācija vai Francija - nav nepaceļams uzdevums, bet tagad viedokļi krasi dalās. Vācija, kuras labvēlība pret bēgļiem bija sasniegusi teju nacionālā pašnolieguma līmeni, tagad pat politikas augstumos sāk pieprasīt pārskatīt ne tikai bēgļu uzņemšanas politiku, bet arī veikt uzņemto masu filtrāciju, ja varētu tā izteikties. Migrantu masu integrācijas ideja ir atdūrusies ne jau pat pret atsevišķu indivīdu teroristiskajām nosliecēm vai noziegumiem, bet gan pret gluži praktiskām lietām - kur izmitināt cilvēkus un kā skolot bērnus. Vācu izglītības sistēma agonē, jo nespēj aptvert to skolojamo pieplūdumu, kas gluži vienkārši nerunā ne tikai vācu, bet arī ne angļu, ne franču, bet tikai arābu vai kādā citā Tuvo Austrumu valstu dialektā. Prasība vācu ģimenēm uzņemt bēgļu bērnus jeb pusaudžus, kas ieradušies Eiropā bez vecākiem, jau robežojas ar vietējo ģimeņu locekļu cilvēktiesību aizskārumu, lai gan viss, protams, tiek pamatots ar humānisma idejām. Lai cik bēdīgi būtu to atzīt, Eiropas kristīgajās vērtībās balstītais humānisms neuzvarēs islāmisko pasaules uztveri. Šobrīd ir pat grūti iedomāties, kādi mierīgās līdzāspastāvēšanas modeļi Eiropā būtu iespējami, ja anklāvu veidošana jau ir atzīta par nepareizu ideju. Profesors Leons Taivāns pērn intervijā Neatkarīgajai norādīja, ka islāmam nav raksturīgs humānisms Eiropas izpratnē, un viņš ir arī brīdinājis no migrantu uzņemšanas un to noslēgtu kopienu veidošanas. Viņš gan izpelnījies asu velkomistu kritiku, bet ko iesākt, ja Vācijas piemērs rāda, ka pat mēģinājumi izkliedēt migrantus un neļaut viņiem veidot noslēgtas kopienas valsts iekšienē nenovērš radikalizāciju?
Sakarīgas atbildes uz šiem jautājumiem nav. Var pateikt vien to, ka Eiropas politiķi ir iedzīti stūrī un vienīgais reāli kuslais mēģinājums migrācijas politikas risināšanā ir vienošanās ar Turciju par migrantu masu paturēšanu pie sevis. Šobrīd tā ir milzīgu šaubu apvīta vienošanās, ņemot vērā iekšējo nestabilitāti Turcijā, kur situācijas attīstība ir kļuvusi neprognozējama. Eiropas politiķiem šobrīd atliek paļauties vien uz visaugstākajiem spēkiem, lai Turcijas vara, lai kāda arī tā būtu, neatgrieztu atkal vaļā bēgļu plūsmas krānu. Bet bailes ir slikts padomdevējs, kā jau teikts raksta sākumā. Bailes jau ir iecirtušas robu Eiropas vienotībā ar Brexit, un bailes var mainīt Eiropas politisko karti arī turpmāk. Jo radikalizējas ne jau tikai islāmisti migrantu izskatā - radikalizējas arī Eiropas valstu iedzīvotāji, un paļauties uz to, ka viņi nesodīs pie varas esošos ar nepārvēlēšanu uz nākamajiem termiņiem, nevar. Bet tas nākotnē tikai vairos nestabilitāti, politisko lēmumu izplūdušus formulējumus un nespēju tikt galā būtiskām problēmām, kas ietekmē ne tikai sadzīvi, bet patētiski sakot - visas Eiropas nākotni.
