Māllēpīšu spīts
©F64

Pagājušajā nedēļā sociālajā tīklā Facebook parādījās divi ieraksti, kas lika iegrimt pārdomās, ka bažām par Latviju kā birokrātijas dzīru zemi ir pamats. Uzņēmēja, viesnīcas Roma vadītāja un bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece pauda savu sašutumu par Valsts ieņēmumu dienesta un Nodarbinātības valsts aģentūras rīcību, savukārt pazīstamā žurnāliste, Latvijas Radio producente Evija Unāma dalījās ar rūgto pieredzi, kontaktējoties ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju.

Kā izriet no Lindas Mūrnieces rakstītā, šogad aptuveni 30 bērni nevarēs strādāt viesnīcā vasarā, jo NVA atteikusi uzņēmumam dalību projektā… trīs dienas vēlāk ieskaitītu nodokļu maksājumu dēļ. Linda Mūrniece FB raksta: «Šogad, šķiet, šādā projektā nevarēsim piedalīties. Tiklīdz izkarojām terasi, uzzinājām, ka arī par šo projektu «karojam». Viens no pamatnoteikumiem - jābūt nomaksātiem nodokļiem līdz 16. datumam. Mēs to vienmēr ievērojām, un arī aprīlī nodokļi līdz tai dienai bija nomaksāti. VID sistēmas kļūdas dēļ tie «nesalikās» visās ailītēs vajadzīgajā datumā, bet gan 19. aprīlī. VID atvainojās, mēs paskaidrojām situāciju Nodarbinātības valsts aģentūrai, kas izskata šos projektus. Tomēr - NĒ! Projekta mums nebūs, jo NVA strādā «principiāli» cilvēki - nebija VID sistēma kārtībā 16. datumā, 19. datumā viss par vēlu...» Tas, ka uzņēmums gadā valstij samaksājis nodokļos 400 tūkstošus eiro, NVA nešķiet arguments par labu uzņēmuma darbībai pēc būtības sociālā projektā, no kura viesnīca nekādu peļņu negūs! Vienīgais, kas iegūst no šī atteikuma, laikam gan ir birokrātu pārliecība par visspēcību izlemt citu cilvēku likteņus. Un tad nav saprotams - kurš, kāda politiskā griba, kas bijusi mūsu valsts tapšanas pamatā, ir apveltījusi ar tādu varenību un tiesībām cilvēkus, kuri pārprastas kārtības vārdā grauj šo uzticēšanos valstij?! Formāla divu valsts iestāžu nespēja atrisināt sīku un formālu problēmu kalpojusi par pamatu, lai kārtējo reizi liktu apšaubīt nodokļu maksāšanas lietderību. Nekāda nodokļu reformas slavināšana, nekāda sociālās atbildības sludināšana nelīdzēs cilvēkiem Latvijā iegūt pārliecību, ka viņu maksātie nodokļi nonāk šīs valsts un tās iedzīvotāju labklājības celšanai, ja valsts algoti ierēdņi liks formālus, pēc būtības birokrātiski sadomātus šķēršļus iedzīvotāju un uzņēmēju sadarbībai un gatavībai padarīt labāku mūsu ikdienu. Izskatās, ka birokrātija Latvijā ir zaudējusi savu virsuzdevumu - būt valsts kalpotājiem. Turklāt paradoksālā kārtā politiskā vara, kas ir formālais darba devējs birokrātiem, ir pazaudējusi savu ietekmi pār ierēdņiem, faktiski ejot to pavadā un ļaujot viņiem degradēt cilvēku priekšstatus par valsts pastāvēšanas lietderību. Politiskā vara mīļā miera labad akceptē visu ierēdniecības priekšā celto darba kārtību un ir gatava tiem palielināt algas ar apbrīnojamu regularitāti. Ierēdņi šajā valstī ir teju vienīgā «kasta», kuriem algas aug dzelžainā progresijā, ignorējot jebkādu ekonomisko realitāti. Un acīmredzot nostiprinot viņos sadistisko pārliecību par cilvēku niecību likumu un noteikumu burta priekšā. Neko citu nenākas domāt, lasot par Evijas Unāmas skarbo pieredzi, kurai sastapšanās ar birokrātijas lēnīgumu un noteikumu ir veselības un izdzīvošanas jautājums. Evija Unāma sociālajā tīklā vēsta, ka pēc smagas slimības vēl nav izveseļojusies: «Tāpēc, lai saudzējošā režīmā izietu atlikušo terapiju un lēnām atgrieztos darbā, devos VDEĀVK «sakārtot papīrus». Ar ilgstošo ārstēšanos «iztērēju» valsts apmaksātās slimības lapas limitu, nu jālūdz šīs iestādes akcepts ārstēšanos bez stresa turpināt. Un te mani smuki izpļaukāja... Izrādās, iestāde lūgumu pagarināt apmaksāto slimības lapu izvērtē mēneša laikā, kas realitātē iestiepjas divu mēnešu garumā. Pamatojums - milzīgās rindas! (Hmmm... tās pāris reizes, kad tur viesojos, bez manis bija vien pāris vājinieku. Tiesa, elektroniskais apmeklētāju kustības regulētājs uzrādīja, ka rindā sēdošo ir vismaz trīsdesmit.) Tikmēr, protams, slimības lapu neviens nefinansē. Un nav arī nekādas garantijas, ka pēc lēmuma pieņemšanas šis laiks tiks apmaksāts. To noklausoties no kundzītes, kas, ieslēgusies kabinetā, malkoja kafiju, sajutos kā simulante, kas nolēmusi bik zaļi patusēt uz valsts rēķina.»

Veselības aprūpes sistēmas finansēšana tādā līmenī, lai tā palīdzētu cilvēkiem atgūt veselību un iespēju strādāt, ir viens no būtiskiem priekšnosacījumiem, lai gūtu pārliecību par to, ka tavi maksātie nodokļi nonākuši pareizajā vietā. Taču šeit… nav izprotams, vai tiešām veselības aprūpes birokrāti nav informēti, ka ārstēšanās un izveseļošanās spēja nav ierakstāma laika rāmjos ar noteikumu spēku? Vai aiz papīru kalniem nepienāktos pirmām kārtām skatīties uz cilvēku? Šāda attieksme drīzāk atgādina nemirstīgā kareivja Šveika piedzīvojumus kara hospitālī, kur derīgs armijai bija ikviens, ja vien nepaspēja nomirt. Kad ārsti sāk (vai ir spiesti) kalpot likuma burtam, nevis cilvēkam, tad viņu darbībai pazūd jēga.

Cik ilgi valsts iedzīvotāji samierināsies ar birokrātijas bezjēdzībām, un cik ilgi politiskā vara, kuras iespējās ir mainīt formālus un idiotiskus noteikumus, izvēlēsies to neredzēt? Hm, Latvijas tauta jau ir ļoti pacietīga. Tāds māllēpīšu spīts tai piemīt. Māllēpītes tiecas caur smilti un granti, augsni, kur citi augi kapitulē, pretī skarbajai pavasara saulītei. Latvijas iedzīvotāji rīkojas līdzīgi - samierinās ar apstākļu labvēlības mazumiņu un mēģina panākt savu arī tad, ja tie, kas līgti tev palīdzēt, darbojas pret tevi.

 
Komentāri 6 Skatīt [6]
Skatīt komentārus [6]