Viedokļi: Viedoklis: Nepieciešamās pārmaiņas valsts pārvaldē 12 komentāri
 
Viedokļi

Viedoklis: Nepieciešamās pārmaiņas valsts pārvaldē

 
F64

Nesen intervijā Neatkarīgajai mūsu novadnieks Jānis Vanags teica: „Ja iedzīvotāji pamet valsti, tas nozīmē, ka valsts ir slima”. Tam tiešam var piekrist piebilstot, ka mūsu valstij ir hronisku slimību buķete, ko visasāk izjūt iedzīvotāji, kuri dzīvo reģionos, laukos.

Pirmā slimība: valstī nenotiek vienmērīga attīstība, valsts nepilda vienu no vissvarīgākajiem pienākumiem.

Lai gan lielākā daļa mūsu valsts politisko partiju ilgstoši, vairākus gadus ir deklarējušas, ka jānotiek decentralizācijai, vienmērīgai visas valsts teritorijas attīstībai, tomēr reāli, dzīvē partijas un valdības tālāk par solījumiem un deklaratīviem paziņojumiem nav tikušas. Par to liecina atšķirīgais iedzīvotāju dzīves līmenis valsts galvaspilsētā Rīgā, tās apkārtnē, dažās lielākajās pilsētās no vienas puses un laukos, reģionos, īpaši Latgalē no otras puses. Dzīves līmeni raksturo vairāki rādītāji. Piemēram, bezdarba līmenis, atalgojums par padarīto darbu, kas būtiski atšķiras laukos un galvaspilsētā. Valsts un pašvaldību sniegtie pakalpojumi iedzīvotājiem, piemēram, veselības aprūpē, izglītībā, un citur no lauku iedzīvotājiem nemitīgi attālinās, citiem vārdiem sakot, sadārdzinās. Lai saņemtu šos pakalpojumus, ir jāpārvar lieli attālumi, arī ceļu stāvoklis bieži vien ir sliktā stāvoklī. Izmaksu pieaugums gulstas uz pašu iedzīvotāju pleciem. Arī pārtikas un pārējo preču cenas veikalos pieaug atkarībā no attāluma līdz galvaspilsētai. Tomēr nodokļi mūsu valstī ir jāmaksā visiem vienādi. Pieaugot dzīves dārdzībai, daudzi lauku iedzīvotāji reģionos, īpaši jaunieši pamet savu dzimteni meklējot citu dzīvesvietu tuvāk Rīgai, vai citām lielākām pilsētām, bet liela daļa dodas uz ārzemēm. Lielākajā daļa ES valstu šī problēma tiek risināta gan paredzot ES finansējumu tieši vājo reģionu izaugsmei, gan paredzot nodokļu atlaides, vai piemaksas speciālistiem veselības aprūpē un izglītībā. Diemžēl Latvijā šāda atbalsta nav. Notiek tieši pretējais, ES finansējuma absolūti lielākā daļa tiek ieguldīta Rīgas un tās apkārtnes infrastruktūras objektos, lai gan Rīgai pēc ES kritērijiem ES finansējums nepienākas. Godīgi sakot, mūsu valsts vadītāji un politiķi vai nu nesaprot, vai apzināti krāpj gan iedzīvotājus reģionos, gan ES komisiju. Šāda ačgārnība vēl vairāk padziļina plaisu starp galvaspilsētu un pārējo Latviju. Tiesa pēdējā mūsu valdība ir atbalstījusi programmu, kas paredz daļu ES līdzekļu ieguldīšanu tā saucamo „lielo” pilsētu Liepājas Ventspils, Valmieras, Daugavpils, Rēzeknes Jūrmalas, Jēkabpils un Jelgavas attīstībā. Bet - kā ir ar pārējo valsts teritoriju?


Otrā slimība: valsts attīstībā nav konsekvences, pēctecības. Lai gan Nacionālās attīstības plāns 2014.-2020.gadam (NAP2020) ir galvenais vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments Latvijā, tomēr šī plāna, kā arī iepriekšējo plānu ieviešana dzīvē nav sekmējusies.

Tas ir izskaidrojams ar to, ka Saeimā un valdībā bieži vien tiek pieņemti likumi, MK noteikumi un citi normatīvie dokumenti, kas neatbilst NAP nospraustajiem uzdevumiem. Likumu pieņemšanu diktē konkrētā brīža partiju, dažādu interešu grupu, lobiju intereses. Vislielākā nepilnība ir tā, ka politiskajām partijām Latvijā nav pietiekošas skaidrības par to, kas jādara, lai sekmīgi attīstītos valsts. Partijas aprobežojas ar to, ka uz kārtējām Saeimas vēlēšanām tiek sarakstītas partiju programmas, kurās vispārīgās frāzēs tiek pausti solījumi bieži izmantojot darbības vārdus: jāattīsta, jāuzlabo, jādecentralizē u.c. Šīs programmas izstrādā partijas biedri un speciālisti. Bet tas ir stipri nepietiekoši. Pēc būtības ikvienas nopietnas partijas programmai būtu jālīdzinās valsts NAP-am, kurā būtu sīki atspoguļots, ko un kā partija darīs ikvienā jomā (izglītībā, veselības aprūpē, nodokļu politikā, teritorijas līdzsvarotā attīstībā u.t.t.), ja tā nokļūs valsts pārvaldīšanā. Līdzīgi tas ir daudzās valstīs. Piemēram, Vācijā Kristīgo demokrātu partijai, kuras struktūru man bija iespēja iepazīt, partijas vadošie politiķi sabiedrībā ir tā saucamā „aisberga” redzamā daļa, bet „aisberga” neredzamā daļa ir nopietns zinātniskais institūts partijas iekšienē. Šis institūts, kurā darbojas vesels lērums apmaksātu, viskvalitatīvāko ekspertu un speciālistu, ļoti sīki analizē situāciju sabiedrībā, valstī, skatās, kā noris procesi citās valstīs, kādi likumi tiek pieņemti. Galarezultātā tiek izstrādāta partijas programma, kas pēc satura un būtības līdzinās valsts attīstības plānam. Priekšlikumi skar it visas attīstības jomas, ikvienā jautājumā. Parlamenta priekšvēlēšanu gaitā partijas politiķiem nav nekas savs jāfantazē, bet ir gatavi konkrēti priekšlikumi, kuri tiek pateikti tautai, vēlētājiem. Vēlētāji skaidri zina, ko var sagaidīt no šīs partijas, ja tā iegūs varu valstī. Bet Latvijā diemžēl pēc vēlēšanām, veidojot koalīciju, partijas apsēžas pie galda, un to galvenais uzdevums ir sadalīt ietekmes sfēras, ministru portfeļus. Valdība uzsāk darbu. Bieži vien jaunievēlētajām partijām un valdībai iepriekš pieņemtais NAP vairs neliekas saistošs. Savukārt, ministri nonākuši pie varas, sāk realizēt nevis savas partijas politiku, bet gan politiku, kuru veido ministrijas ierēdņi, kuri gatavo normatīvus aktus. Piemēram, nesen finanšu ministre D. Reizniece prezentēja jauno nodokļu politiku. Bet šie priekšlikumi jau nav partiju iepriekš izstrādāti, tie ir finanšu ministrijas ierēdņu produkts, kas pēc tam bija jāakceptē varas partijām. Šos priekšlikumus pirms vēlēšanām neprezentēja neviena partija. Bet tā kā ierēdņiem parasti ir savas intereses, tad pēc būtības iznāk, ka šobrīd valsts politiku Latvijā nosaka ierēdņi. Ar to ir izskaidrojams arī pārlieku lielais ierēdņu skaits valsts institūcijās un nespēja šo ierēdņu skaitu samazināt. Partiju cīņa par ministru amatiem noris arī tādēļ, ka ministrijās tiek sadalīta ne tikai valsts budžeta nauda, bet arī ES struktūrfondu līdzekļi, kur caur lobijiem savs labums tiek arī partijām.
Tas arī izskaidro to, kāpēc līdzekļus Latvijā administrē ministrijās, nevis reģionos, kā tas ir citās valstīs. Piemēram, ES līdzekļu apgūšana tieši reģionos, vojevodistēs ir sekmējusi milzīgu ekonomisko izrāvienu un visas teritorijas līdzsvarotu attīstību Polijā. Pēdējā laikā Latvijā ir vērojama valsts institūciju vēlme it visur veikt pastiprinātas pārbaudes un kontroles. Nereti šīs pārbaudes noslēdzas ar sodu piemērošanu gan uzņēmējiem, gan zemniekiem, gan privātpersonām, gan pašvaldībām. Sodu uzlikšana un naudas iekasēšana pārvēršas par sava veida biznesu. Ir nonācis tik tālu, ka iekasētās soda naudas apjoms tiek paredzēts kā atsevišķa pozīcija valsts budžeta projektā. Tas nozīmē, ka, piemēram, ceļu policijai ir jānotver zināms skaits pārkāpēju, jāliek sods, lai obligāti iekasētu budžetā plānoto summu.


Trešā slimība: valsts pārvaldes politika tiek realizēta kā biznesa projekts. Šo priekšlikumu savulaik izteica toreizējais premjers A. Šķēle.

Bet valsts nav uzņēmums un to nevar pārvaldīt pēc biznesa likumiem. Citiem vārdiem sakot, tiek pieņemti tādi likumi un lēmumi, kas sākotnēji it kā ietaupa valsts budžeta līdzekļus, bet vēlāk šie „ietaupījumi” pārvēršas milzīgos, brīžiem neatgriezeniskos zaudējumos valstij kopumā. Šāda „ietaupījumu” politika tiek realizēta attiecībā uz mūsu valsts lauku teritoriju, piemēram, veselības aprūpi, ceļu uzturēšanu, izglītību u.c. jomām. Slēdzot lauku slimnīcas, neremontējot un neuzturot kārtībā ceļus, slēdzot skolas, dažiem politiķiem liekas, ka tiek ietaupītas milzīgas naudas summas, kuras var izmantot viņuprāt ekonomiskāk, ieguldot naudu lielo pilsētu slimnīcās, ielās un skolās. Tiek pielietoti īpaši mehānismi, lai sadalītu līdzekļus par labu pilsētām. Kā spilgts piemērs ir princips: „nauda seko pacientam, vai skolniekam”. Pat muļķim ir skaidrs, ka šāda pieeja vienmēr dos līdzekļu, līdz ar to arī mediķu, vai skolotāju algu priekšrocību pilsētu iestādēs, kur vienmēr ir lielāks daudzums iedzīvotāju. Pat padomju laikā, lai izlīdzinātu līdzekļu sadalījumu par labu laukiem, kritēriji bija vairāki. Ilgstoši realizējot šādu politiku, valsts reģionos un lauku teritorijā arvien vairāk samazinās iedzīvotāju skaits, un tas savukārt vēl vairāk sadārdzina infrastruktūras uzturēšanu. Galarezultātā šāda politika apdraud pašu valsti, var nonākt līdz pat valsts neatkarības zaudēšanai, jo teritorija paliek tukša no pilsoņiem. Ikvienam politiķim, nemaz nerunājot par valsts pārvaldīšanas galvenajām personām, ir jāzina, ka visos laikos visās valstīs un vietās lauku iedzīvotājiem sniegtie pakalpojumi ir vienmēr bijuši dārgāki nekā galvaspilsētā, vai lielās pilsētās. Lai novērstu šo nevienlīdzību un uzturētu līdzīgu dzīves līmeni gan lauku teritorijā, gan pilsētās, ir jāatrod papildus finansēšanas, zaudējumu segšanas, dotēšanas, vai kāds cits zaudējumu izlīdzināšanas mehānisms. Ja tas nenotiks, tad būs jāpiekrīt kādreizējā politiķa Viļa Krištopāna teiktajām, ka dzīvojam „Muļķu zemē”. Ar iepriekš minētajiem jautājumiem esmu daudz strādājis kopā ar profesoru Staņislavu Keišu jau kopš 1996. gada. Ir izdota mūsu kopējā grāmata „Reģionālā attīstība Latvijā: administratīvi teritoriālās norises gaita, problēmas, risinājumi”, kurā izteiktie priekšlikumi joprojām nav zaudējuši savu aktualitāti.
Pēdējā laikā deputāti ik pa brīdim spriež par pārmaiņām valsts pārvaldē un Saeimā. Kā viens no priekšlikumiem, līdzīgi kā Lietuvā, ir - deputātu skaita samazināšana Saeimā. Manuprāt, tas ir mazsvarīgs jautājums, jo lielu līdzekļu ekonomiju tas nedos, toties droši vien samazināsies to deputātu skaits, kas ir ievēlēti no reģioniem, jo iedzīvotāju skaits reģionos sarūk. Svarīgāk būtu izskatīt iespēju Latvijā pāriet uz jauktu vēlēšanu sistēmu, kur puse deputātu tiktu ievēlēti no konkrēta apgabala un vēlētāji varētu no deputāta pieprasīt atskaiti par paveikto, tādējādi novēršot pašreizējo nepilnību, kur deputāti tiek ievēlēti vienīgi no politiskajām partijām un nes kolektīvo atbildību, citiem vārdiem sakot, personīgi nenes nekādu atbildību.

Komentāri [12]
#
Komentēšana ir liegta – CENZŪRA.nra.lv 16.janvāris 2018 15:16 atbildēt
> nra.lv administratīvajiem izpildfunkcionāriem (u.c. taml. nožēlojami juridiski profāniem bipgaļas izstrādājumu atkritumiem)

=======

Latvijas Republikas SATVERSME.

VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības
...
89. VALSTS ATZĪST UN AIZSARGĀ CILVĒKA PAMATTIESĪBAS saskaņā ar šo Satversmi, LIKUMIEM un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

100. IKVIENAM IR TIESĪBAS UZ VĀRDA BRĪVĪBU, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C.E.N.Z.Ū.R.A ir AIZLIEGTA.

=======

Ir sacīts: "Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS."
 
#
savādnieks 13.janvāris 2018 13:12 atbildēt
Man gan vairāk ribējās sadzirdēt ieteikumus-redzējumu samilzušo problēmu risinājumam,jo ar faktu konstatatēšanu mēs saskaramies ik uz soļa,bet jā, lai ar slimību cīnītos ir jānosaka diagnoze un tas autoram ir izdevies.
 
#
domāju, ka » savādnieks 14.janvāris 2018 9:38 atbildēt
rakstā viss ir redzams un pateikts priekšā, kas jādara.
 
#
Aldis 12.janvāris 2018 18:08 atbildēt
Kamēr labklājības iegūšanas pamatveids būs balstīts uz nelikumībām, neētiskām izrīcībām, pat krimināli sodāmām darbībām, bet darbs (strādniecības klases darba alga) netiks (valstiski) uzskatīts par iespējamo labklājības avotu, tikmēr tāda Latvijas valsts būs Veiksmes Stāsts tikai dažiem. Pārējiem, tikai Pa-Stāsts.
 
#
Kliķes dienaszaglis 12.janvāris 2018 3:49 atbildēt
Zagām ,zogam un zagsim !
 
#
Ezis UK » Kliķes dienaszaglis 12.janvāris 2018 23:49 atbildēt
No 100 UK iedzīvotājiem 7.5 strādā valsts sektorā,LV 16!!!!! Turklāt LV viņu algas nav piesietas minimālajai valstī! Nākošais ir nodokļi,ja LV lai cilvēks saņemtu 100 naudiņas uz rokas man ir jāmaksā 180,bet UK pārdevējam 130,bet celtniekam 120!!
 
#
Inta 10.janvāris 2018 15:16 atbildēt
Cerīgi. Vismaz kāds vēl mēģina ko domāt plašākā mērogā.
:))
 
Skatīt visus 12 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers