Pensiju, minimālās algas un pabalstu palielināšana, veselības aprūpes uzlabošana, jauniešu aizbraukšanas uz ārzemēm apturēšana, pabalsti denacionalizēto namu īrniekiem, zaļo tirdziņu un gadatirgu atdzimšana, cīņa Briselē ar korupciju Latvijā, «importa politikas aizstāšana» un vēl daudz, daudz dažādu labu un ne tik labu un saprotamu mērķu un solījumu var atrast partiju Eiropas Parlamenta vēlēšanu programmās.
Diemžēl šie solījumi bieži vien apliecina tikai to, ka pašiem solītājiem vai nu nav priekšstata, kādi jautājumi ir Eiropas Parlamenta un kādi – nacionālo valstu kompetencē, vai arī viņi domā, ka vēlētājs ir neizglītots un viņam var sasolīt pilnīgi jebko. Pensijas, algas, veselības aprūpe, zaļie tirdziņi un daudzi citi jautājumi, tomēr ir un paliks tikai un vienīgi Latvijas kompetences jautājumi.
Bet varbūt lielāka kompetence parādās sfērās, kurās Eiropas ietekme ir būtiska? Piemēram, transportā un transporta infrastruktūras izbūvē? Autoceļu būves un remonta nozare lielā mērā Latvijā vēl pastāv tikai tāpēc, ka tai ir pieejams Eiropas Savienības finansējums – visus četrus no ceļu satiksmes dalībniekiem Latvijā iekasētos nodokļus Finanšu ministrija pārdala citiem mērķiem, un pat Valsts kontrole atzīst, ka to izlietojumam nav iespējams izsekot. No valsts budžeta ceļi saņem tikai aptuveni 20% no braucēju samaksātā.
Diemžēl brīdī, kad jāsāk meklēt ko konkrētu, nākas konstatēt, ka partiju izdoma ir aprāvusies. Viskonkrētākie ir Vienotības, Nacionālās apvienības, Latvijas Atdzimšanas partijas, kā arī partijas Par prezidentālu republiku solījumi cīnīties par dzelzceļa projekta Rail Baltica īstenošanu. Tikai nav saprotams, kas tiks darīts, lai projektu īstenotu. Kas traucē projektu, un kā ar šķēršļiem plānots cīnīties? Ja vēlētājs redzēs, cik daudz darba šajā projektā tiks ieguldīts, varbūt piedos, ka ir aizmirstas viņa ikdienas vajadzības – ceļi, pa kuriem aizvest bērnus uz skolu, nokļūt līdz poliklīnikai un atbraukt mājās pēc darba, pa kuriem var piebraukt ātrā palīdzība, bet uzņēmēji aizvest un atvest preces.
Kas attiecas uz autoceļiem, nav daudz tādu programmu, kurās šī nozare vispār ir pieminēta. Piemēram, partijas Latvijas attīstībai programmā ir atzīmēts, ka «rosināsim un atbalstīsim likumdošanas iniciatīvas, kas veicina transporta, enerģētikas infrastruktūras attīstību Baltijas jūras reģionā». Kas tās par iniciatīvām, ko tās paredz, kas tiks uzbūvēts, attīstīts un ko tas dos iedzīvotājiem, programma nestāsta. Savukārt Saskaņa tikai dziļdomīgi konstatē, ka virkni problēmu, transportu ieskaitot, nav iespējams atrisināt vienas valsts ietvaros. Paldies par šo fundamentālo atklāsmi, taču tikai tādēļ vien, ka politiķi ir «atklājuši», ka vienas valsts ietvaros problēmu nemaz nevar atrisināt, par viņiem nav vērts balsot. Būtu pašsaprotami, ja deputātu kandidāti kaut pāris teikumos aprakstītu, kā tad šīs problēmas iespējams risināt. Negatavojas taču viņi vietējos, daudzus gadus neremontētos ceļus labot no Briseles?
Zinot, ka Eiropas Savienības budžets nākamajiem septiņiem gadiem jau ir gandrīz apstiprināts un jaunajiem deputātiem par to pat nebūs jābalso, ir pašsaprotami, ka Latvija vairāk naudas nesaņems. Taču citi akcenti, pārdales ir iespējami. Kāpēc kandidāti neko nestāsta, kādus jaunus projektus ierosinās, cik naudas tie ienesīs, kam, kā un kas tos virzīs un kā nodrošinās tiem atbalstu ES? Jau desmit gadus Eiropa sola jaunu Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP). Kāpēc, zinot, kā vecā KLP degradē Latvijas zemnieku konkurētspēju, neviens to nepiedāvā? Tam ir nepieciešama ļoti liela kompetence, kuras vismaz kandidātu vairākumam, šķiet, nav.
Jā, īsajās vēlēšanu programmās ir maz vietas, lai aprakstītu skaisto mērķu sasniegšanas mehānismus, taču nekā daudz vairāk nav pat tajās lielo partiju mājaslapās, kurās ieskatījos, – nekādus plašākus dokumentus tur atrast neizdevās. Šķiet, ka esam apburtajā lokā – vēlētāji nelasa programmas, jo tajās nav nekā konkrēta, savukārt partijas īpaši nesaspringst, tās rakstot, jo vēlētāji neprasa būt kompetentiem. Vienīgais, ko var secināt no programmām, ir tas, ka topošie Eiropas politiķi īsti nesaprot, ar ko var nākties nodarboties, bet viņu partijas neinteresē, kurā virzienā un kā tie turpmāk stūrēs.
Pieļauju, ka šādām partiju programmām patlaban vairs nav jēgas, tās raksta tikai tāpēc, ka ir tāda prasība. Piemēram, teksts, ko sacerējusi Latvijas Krievu savienība, vispār neatbilst jēdzienam «programma», bet drīzāk ir vēsturiska eseja par Tatjanas Ždanokas Eiropā jau paveiktajiem «varoņdarbiem». Turklāt vēl lielāka interese ir par to, ko un kā darīs Vienotība, kas reklāmā uzsver Valda Dombrovska ietekmi Eiropā, Zaļo un zemnieku savienība, Saskaņa, Nacionālā apvienība un citas lielākās partijas.
Tāpēc es aicinu partijas publiski izklāstīt, ko un kā tās iecerējušas panākt autoceļu jomā – protams, ja ir, ko stāstīt. Mūs, ceļu būvētājus (un, domāju, arī lietotājus), tas interesē. Tāpat pieļauju, ka līdzīgas intereses ir daudzu citu nozaru, sociālo un interešu grupu pārstāvjiem. Esam arī gatavi partiju kandidātus Eiropas Parlamentam uzklausīt klātienē, lai novērtētu viņu kompetenci, jo tikai pēc partiju programmām nav iespējams ne izšķirties, par ko balsot, ne saprast, kas vislabāk spēs aizstāvēt Latvijas valsts un mūsu nozares tajā skaitā intereses Eiropas Savienībā.
