Mākslas terapija piemērota visdažādākā vecuma cilvēkiem, turklāt nav vajadzīgas nekādas mākslinieciskas dotības, iemaņas un zināšanas, lai kļūtu par mākslas terapeita klientu. Kā šī terapija notiek un kā tā var palīdzēt – to Neatkarīgā jautāja mākslas terapeitēm Daigai Dzenei un Evitai Daksei.
- Cilvēki, kuri neko nezina par mākslas terapiju, reizēm domā, ka tā izpaužas kā ekskursija pa muzejiem vai galerijām...
E. D.: - Mākslas terapija ir aktīva darbība, kuras mērķis ir sadarbībā ar terapeitu nonākt līdz kādas problēmas risināšanai, ideālā variantā - atrisināšanai. Terapijas sesiju skaits parasti ir desmit, un katrai no tām ir sākuma, vidus un nobeiguma posms. Katrā no posmiem ir savas aktualitātes. Vienā mēs, iespējams, aktualizēsim problēmu un, lai to atrisinātu, būs nepieciešams kaut kāds grūdiens, varbūt klientam ne visai patīkams, lai varētu reaģēt un saprast, kā viņš citā reizē rīkosies, lai uzlabotu savas prasmes, piemēram, sadarbībā.
- Vai klientam, ejot uz terapiju, ir kaut kā jānoformulē sava problēma?
E. D.: - Ja prastu noformulēt, tad prastu arī tikt galā. Lielākā daļa nesaprot, kas tieši ir šī problēma. Tā var būt norakta, jo darbojas aizsardzības mehānismi, lai par to nedomātu, lai atvieglinātu dvēseles vai fiziskās ciešanas. Terapija palīdz to apzināt.
D. D.: - Kādreiz cilvēks atnāk ar piecām problēmām. Tad jautāju - ar ko sāksim, kura būs galvenā? Tad lēnām, sesiju gaitā, secīgi risinām problēmas citu pēc citas.
- Šāda veida sesijas, kur jāstrādā ar zīmuļiem, krāsām un tamlīdzīgiem materiāliem, mums vairāk asociējas ar bērniem. Vai par tām ir interese arī pieaugušiem cilvēkiem, piemēram, senioriem?
E. D.: - Senioriem pārsvarā mākslas terapija tiek piedāvāta sociālās aprūpes centros, pansionātos, dienas centros vai slimnīcā. Līdz ar to jārēķinās, ka daudziem no viņiem ir kognitīvo funkciju - atmiņas, domāšanas, uztveres - traucējumi. Mēs nevaram izlabot to, ko ārsts pateicis diagnozē, bet varam palīdzēt ar atbalsta terapiju - mēs esam saprotoši. Bieži vien cilvēki, kuri cieš no šādiem traucējumiem, sarunā mēdz visu laiku atkārtoties, tāpēc ļoti daudzi negrib ar viņiem komunicēt, jo grūti palikt pieklājīgam, kad esi kaut ko noklausījies jau desmito reizi, bet tev stāsta vēl. Mākslas terapeits šinī ziņā var būt atbalstošs un mēģināt to fokusu pagriezt uz citu pusi.
D. D.: - Uzsākot darbu ar senioriem, pirmajās sesijās mēs vērojam un izvērtējam, kā strādā rokas, kādas kustības cilvēks spēj izdarīt, kādi materiāli būs piemērotākie. Klientam var būt kustību traucējumi, piemēram, nespēja noturēt zīmuli. Bet nav obligāti izmantot tieši zīmuli, varam izvēlēties ļoti daudzveidīgus mākslas materiālus vai arī, ja cilvēks noteikti grib strādāt ar zīmuļiem, piedāvājam lielus trīsšķautņu zīmuļus, kādus dod maziem bērniem, bet tikpat labi - viegli mīcāmu plastilīnu, kas uzlabo pirkstu galu jutību, turklāt dodam uzdevumus, kas palīdz arī domāšanai. Pats sākums mēdz būt grūts, dzirdam: es to nevaru, nemāku, nezinu. Varam sākt ar kolāžu, izgriežot attēlus no žurnāliem ar šķērēm vai, ja tas nav pa spēkam, vienkārši tos izplēšot. Tur neko nevar sajaukt. Un cilvēkam jau rodas sakāmais: šis man garšo, šo es kādreiz audzēju vasarā, šis man bija, tas man patika... Varam sasaistīt bijušo ar tagadējo, un līdz ar to mēs arī ieraugām resursus. Piemēram, kliente stāsta, ka savulaik paticis adīt - vai ir iespējams, ka viņai kāds atnes adīkli? Varbūt ir iespējams nopirkt radio, jo kādreiz interesējušas raidlugas? Varam atrast to, kas uzlabo garastāvokli un ceļ pašvērtējumu.
- Kādas ir īpatnības mākslas terapeita darbā ar vecāko paaudzi?
E. D.: - Jārēķinās ar to, ka daudziem bērnība bija kara laikā, bet pēckara periodā padomju skolās mācīja savādāk un tik tiešām varēja pašvērtējumu pazemināt tāpēc, ka skolēns neprot zīmēt, un tā arī pateikt - tev nav dotumu. Kad mēs saņēmām savu pirmo senioru prakses grupu, nebija neviena, kurš neteiktu: man skolā neveicās zīmēšanā, es mākslā neko nevaru un negribu, vai jūs domājat iemācīt man mākslas darbus uztaisīt? Mūsu galvenais arguments: mākslas terapijā neko nepareizi izdarīt nav iespējams. Tas, ko jūs radīsiet, sauksies mākslas darbs, par kuru jūs varēsiet pastāstīt, bet tas nenozīmē, ka darbs būs jāizkarina pie sienas.
D. D.: - Tūlīt izstāstām arī to, ka nevienam šie darbi netiks demonstrēti un viss, ko mēs runāsim, starp mums arī paliks. Ja terapija notiek grupā, tad tas paliks starp grupas dalībniekiem, turklāt, ja kāds vēlēsies kaut ko teikt vai vaicāt par otra darbu, tad vispirms būs jāpajautā autoram, vai to drīkst.
- Kādos gadījumos dodat priekšroku mākslas terapijai grupā?
D. D.: - Kādreiz gan pieaugušajiem, gan bērniem šķiet: es esmu vienīgais tāds problemātiskais. Piemēram, hiperaktīvs bērns var domāt - esmu vienīgais sliktais, ar mani skolā netiek galā... Bet te, lūk, grupā ir vēl trīs tādi paši. Līdzīgi ar cilvēkiem, kuri cietuši vardarbībā vai slimo ar kādu kaiti. Grupā var labāk atvērties un izstāstīt savu sāpi, cits citam sniegt atbalstu. Terapeits šo procesu vada. Un mākslas terapija palīdz arī socializēties, iemācīties sarunāties. Ir mākslas darbi, kas jāveido pāros: es uzzīmēju, iedodu tev, tu papildini, nevis ielauzies manā teritorijā. Ir dažādi uzdevumi, kas var palīdzēt tikt galā gan ar adaptāciju, gan ar saskarsmi, pašvērtējumu, atkarībā no tā, kas ir vajadzīgs. Vienā grupā var būt arī dažādas paaudzes, piemēram, iespējama terapija ģimenei vai vecmāmiņai un mazbērnam, kuri nesaprotas.
E. D.: - Reiz mums bija terapijas grupa no divām sievietēm un diviem vīriešiem, un izrādījās, ka viņi līdz tam pat nebija sarunājušies. Dzīvojot istabiņā tajā pašā stāvā, vīrieši uzskatīja par nevajadzīgu ar sievietēm komunicēt. Tas, ka viņi bija tajā pašā vecumā, netraucēja domāt, ka ir kaut kādā ziņā pārāki, un, četrus gadus līdzās esot, viņi nezināja cits cita vārdu. Mākslas terapija palīdzēja visiem kopā sākt runāt.
- Kā mākslas terapeits interpretē klientu radītos darbus? Varbūt pastāv kāds noteikts algoritms? Kādas zināšanas un citi priekšnoteikumi vajadzīgi, lai vispār strādātu šajā profesijā?
D. D.: - Mākslas terapijā svarīgs ir ne tikai radošais process, bet arī stāsts par to, un tikai pēc zīmējuma vien nevar secināt: ja klients uzzīmējis to vai to, tad skaidrs ir tas un tas. Mākslas terapijā klients izveido savu darbu un pēc tam par to stāsta. Tas ir tavs zīmējums, un tu pats vari pastāstīt, kas tajā attēlots - māja, cilvēks, koks - ko tas tev nozīmē?
E. D.: - Kad mācījāmies un aizstāvējām maģistra darbus, mēs Latvijā adaptējām mākslā balstītu instrumentu. Tur ir skalas, pēc kurām varētu domāt par diagnožu grupu atkarībā no tā, kā cilvēks novieto attēlu, cik izmanto krāsas u.c. Bet to nedrīkst absolutizēt. Profesore Kristīne Mārtinsone, kura izveidoja šo programmu, mācīja, ka klienta stāsts par zīmējumu tā tapšanas dienā var būt viens, bet nākamajā jau cits. Tāpēc mums ir jāmācās diezgan ilgi un diezgan daudz, arī medicīnas priekšmeti, tajā skaitā arī patoloģija un psihiatrija, lai visu to beigu posmā apkopotu. Mūsu uzdevums ir arī iet supervīzijās un iet pie psihoterapeita, jo, pirms mēs dodamies pie klienta, ir svarīgi zināt arī savus mīnusus un klupšanas akmeņus, lai mēs spētu risināt klienta problēmas, pretējā gadījumā sāksim risināt savējās. Visu laiku sevi pilnveidojam. Mēdz teikt: labi terapeiti ir kā labi vīni - jo lielāka dzīves pieredze, jo labāks terapeits. Ne velti ir valstis, kur par terapeitu neļauj strādāt agrāk par 28 gadu vecumu.
D. D.: - Ir ļoti svarīgi, lai nodibinātos kontakts ar terapeitu. Protams, ja cilvēks ir bailīgs, nedrošs, tad kontakts veidojas lēnāk. Ja tas neveidojas, varbūt var meklēt citu terapijas veidu vai citu terapeitu. Tas pats - gadījumos, kad efektīvāka varētu būt cita terapija. Piemēram, var gadīties, ka hiperaktīvam bērnam pēc izvērtēšanas labāk iesaka nevis vizuāli plastiskās mākslas terapiju, bet deju kustību terapiju, kur viņš var izkustēties.
- Ko mākslas terapijā radītie darbi nozīmē pašiem klientiem, un kā viņi spēj par tiem runāt?
D. D.: - Sākot stāstīt par savu darbu, cilvēks nereti ierauga tajā kaut ko nepamanītu, piemēram, bērna zīmējumā atspoguļojas kaut kāda konfliktsituācija skolā, un viņš pats nonāk pie atziņas, kā to varētu risināt. Kāda 67 gadus veca kliente sūdzējās, ka visas dienas esot vienādas, visas sliktas. Ierosināju viņai izveidot dienu kalendāru nedēļas garumā, atzīmējot to, kā viņa jūtas, ar dažādā augstumā ielīmētām zvaigznītēm. Pēc nedēļas, kad tikāmies, viņa atzina: izrādās, ka nav tik traki - no rīta jutusies labi, pusdienas laikā sliktāk, vakarā bijis kaut kas nepatīkams, garastāvoklis nokrities, bet nākamajā dienā atkal uzlabojies. Tad šī kundze, kurai bija runas traucējumi, sāka censties runāt, lasīt skaļi, vingrot, jo tiešām nemaz tik slikti nejutās. Vienā no uzdevumiem lūdzam cilvēku uzzīmēt sevi kā ziedu - vienam sanāk pusnovītis, citam ar nošļukušām lapām. Jautājam, kas ziedam ir vajadzīgs, lai tas izskatītos labāk? Un cilvēks sāk domāt, piemēram, ka viņam vajadzīgs vairāk laika pašam sev, vairāk pastaigu vai vēl citu lietu. Dažam aktīvam senioram zīmējums ir palīdzējis ieraudzīt, ka viņš pārāk daudz laika velta citiem, kaut vai tiem pašiem mazbērniem, kaut gan viņam gribētos pievērsties savam vaļaspriekam. Seniors varbūt ir dusmīgs tāpēc, ka nevar pateikt nē, jo, tā vietā, lai izņemtu mazbērnu no pulciņa, kādreiz grib aizbraukt uz jūru. Un viņš sāk domāt, kā tomēr varētu noorganizēt, ka reizēm pēc mazbērna dodas kāds cits.
E. D.: - Ja nākamajā reizē lūdzam uzzīmēt kontrolzīmējumu - kā tad ziedam tagad klājas, tad pārsvarā tas jūtas un izskatās stipri labāk.
D. D.: - Kādreiz zīmējums ir tas, kas palīdz izteikt jūtas un pat to, ko cilvēks pats ar prātu neaptver. Terapeits nāk talkā ar jautājumiem - kas tur attēlots, ko tev tas nozīmē, ko tu vēl gribētu pastāstīt? Un klients pats veic atklājumu. Piemēram, kādam vīrietim no senioru grupas bija vainas apziņa par attieksmi pret meitu. Zīmējums ar meitu nebija saistīts, un sākumā viņš par to arī nerunāja, bet, kad sesija jau tuvojās beigām, cilvēks vienkārši sāka stāstīt - vienā brīdī viss saslēdzās, un viņš bija gatavs izpaust savu vainas apziņu, bēdas, sēras.
E. D.: - Un tikko viņš ir tās izlicis uz āru, tā kļūst vieglāk, jo tad, kad cilvēks nēsā vainas apziņu sevī, tā viņu nomoka. Tā nepazudīs pavisam, bet cilvēkam to vajag kaut kādā veidā atvieglot un vēl - vajag personu, kura viņu saprot. Zīmējums ir kā jūtu, emociju, darbību, patikas, nepatikas konteiners. Daudzi cilvēki, īpaši seniori, neprot par jūtām runāt. Kā tu jūties? Labi. Un tas «labi» nenozīmē neko. Slikti - man sāp, labi - man nesāp. Un arī tad, kad uzdevums ir raksturot attēlos redzamu cilvēku emocijas, viņi spēj atpazīt tikai ļoti krasas sejas izteiksmes - priecīgs un bēdīgs, bet tāds jēdziens kā, piemēram, domīgs vispār neeksistē.
- Kas tālāk notiek ar mākslas terapijā radīto darbu?
D. D.: - Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Bērni parasti saka - jā, es ņemšu to līdzi, bet klienti pansionātā - nu, man to nevajag. Tad jautājam: ko mēs drīkstam darīt ar tavu zīmējumu? Vai tu gribi, lai mēs to glabājam? Bet var izrādīties, ka mums nebūs daudz vietas - vai drīkst to iznīcināt, kādi ir tavi ieteikumi? Ja darbs varbūt ir saistīts ar kaut ko ļoti sāpīgu, tad varbūt to var sadedzināt? Tā arī būs daļa no terapijas procesa.
E. D.: - Kad klients darbu ir radījis, viņam ir saikne ar to, viņš ir atvēries, ielicis tajā daļu no sevis, un viņam tas ir svarīgi. Ja kāds apvaino to, kas tur attēlots, tad apvaino viņu pašu personīgi, un protams, autors to uztver sāpīgi. Reiz, strādājot ar jaunietēm, kurām bija uzvedības traucējumi, lūdzām darbus izkārtot uz zemes, viena uzkāpa otras darbam, un sākās histērija. Lai kā mēs arī atvainojāmies, tas bija konflikts. Labi vēl, ka tas norisinājās tajā terapijas fāzē, kas arī saucas «konflikta fāze» - konflikts notika dabiskā ceļā, un tad mums bija iespēja grupā runāt par to, cik svarīgs katram ir savs darbs.
- Vai mākslas terapija var noderēt arī tiem cilvēkiem, kurus neuztrauc nekādas problēmas, bet ir vēlme attīstīt savu radošumu?
E. D.: - Jā, tā varētu būt izaugsmes grupa cilvēkiem, kuri vēlas pašrealizēties, pašattīstīties. Tiem, kuri ir mācījušies skolā padomju laikā, mākslas terapija ir iespēja attīstīt savu kreativitāti - tāda piemīt visiem. Un mākslas terapeita atbalsts, kā vienmēr, sniegs apziņu, ka viss, ko klients dara, ir pareizi. Tas atbrīvo no uztraukuma, ka var kaut kas nesanākt.
D. D.: - Var izmantot ne tikai tradicionālos piederumus, bet arī dabas materiālus un izdomāt dažādas negaidītas tehnikas, izmantojot stikliņus, krāsas, līmi, ķemmi, dažādus putraimus... Turklāt var veidot arī abstraktus darbus, nav obligāti jāzīmē ceļš vai mājiņa. Svarīgs ir radošais process, un viss, kas ir radīts, ir labs un pareizs.
E. D.: - Tie nereti ir mīļākie darbi. Var arī būt, ka ir noklāts liels laukums, bet vislabāk izdevies kāds stūrītis, to tad autors izgriež un patur. Viens no mīļākajiem senioru darbiem bija rāmītis, kura centrā bija viņu pašu fotogrāfija, bet apkārt bija jālīmē kolāža no skaistiem attēliem ar to, kas viņiem patīk, kas ir viņu resurss. Tos gan visi paturēja un ar tiem lepojās.
***
UZZIŅAI
• Latvijā mākslas terapija (vizuāli plastiskās mākslas terapija) ir viena no četrām mākslu terapijas specializācijām (līdzās mūzikas, deju un kustību, drāmas terapijai), kurā izmanto mākslu un radošo procesu terapeitiskā kontekstā, lai uzlabotu un veicinātu cilvēka garīgo, emocionālo un fizisko labklājību.
• Mākslas terapijā cilvēks tiek aicināts savas domas, jūtas un vajadzības uzzīmēt, uzgleznot, izveidot no māla vai plastilīna, salikt kā kolāžu no attēliem vai atrast citu piemērotu mākslinieciskās izteiksmes veidu. Mākslas terapijā tiek izmantoti gan vārdi, gan bezvārdu «valoda» - māksla.
• Mākslas terapijā svarīgs ir radošais process un tā rezultāts, pārdomas un arī saruna ar mākslas terapeitu pēc radošā procesa, ņemot vērā katra vēlmes un iespējas.
• Mākslas terapija notiek drošā un atbalstošā vidē profesionāla mākslas terapeita klātbūtnē, kas palīdz mērķtiecīgi organizēt un vadīt mākslas terapijas procesu atbilstoši katra vajadzībām, vēlmēm un iespējām.
Avots: Latvijas Mākslas terapijas asociācija www.arttherapy. lv
***
Ceļš līdz profesijai
F64
Daiga Dzene:
- Man vienmēr ir gribējies palīdzēt bērniem, kuriem ir grūtības adaptēties bērnudārzā vai skolā, mazināt viņu trauksmi. Kad Latvijas Universitātē bakalaura programmā mācījos sociālo pedagoģiju, pēdējā studiju gadā vienā no mācību priekšmetiem bija ļoti interesanta sadaļa tieši par dusmu izreaģēšanu, cita starpā - kā to var izdarīt ar zīmuli uz papīra, kā ar krāsainām smiltīm veidot dažādus tēlus u.c. Sapratu, ka šis ir risinājums, kas var būt ļoti noderīgs: kad nesaproti, kas ar bērnu notiek, tad viņam vajag vienkārši izšvīkāt to visu pa lapu, un viņš izlādējas, nomierinās. Tas pats attiecas arī uz pieaugušiem cilvēkiem - negatīvās emocijas var mazināt, ļaujot, piemēram, izdusmoties uz papīra. Tad es aktīvi sāku ievadīt meklētājā dažādus atslēgas vārdus, kas varētu būt saistīti ar šo jomu, līdz atradu informāciju par mākslas terapiju. Vēlāk apmeklēju Rīgas Stradiņa universitātes atvērto durvju dienu, aizbraucu arī uz vasaras skolu, lai saprastu, vai tas ir tas, ko es esmu iedomājusies, un tad es iestājos un sāku studēt.
Evita Dakse:
- Sākumā strādāju par radošo darbnīcu pedagoģi. Kādu vasaru audzēkņu vidū bija zēns ar izteiktu trauksmi. Tās mazināšanai lietoto medikamentu dēļ viņš kļuva apaļīgs, tāpēc tika izsmiets, viņam bija pazemināts pašvērtējums. Zēns bija neadekvāts, skaļš, vulgārs, turklāt vecmāmiņa, atbraucot mazdēlam pakaļ savā džipā, ikreiz draudēja, ka viņu ielikšot psihenē. Puika no tā ļoti baidījās. Viņš kaitināja visus tik ļoti, ka neviens netika galā, un ģimene reaģēja ar fizisku un emocionālu vardarbību. Reiz devu viņam uzdevumu savērt darbiņu no nelielām pērlītēm. Zēns bija ārkārtīgi apmierināts, veselu stundu mierīgi darbojās, un pārējie kolēģi teica - klausies, tas taču strādā! Diemžēl sekoja sāpīgs brīdis, kad viņš laimīgs rādīja paveikto vecmāmiņai, kura to klaji noniecināja. Tad es sapratu - ja nav atbalsta no ģimenes un pārējie neaptver, cik tas ir svarīgi šādam bērnam, tad ir diezgan sarežģīti palīdzēt, un droši vien vispirms būtu jārunā ar vecmāmiņu. Pēc kāda laika es uzzināju, ka Rīgas Stradiņa universitātē ir iespēja apgūt vizuāli plastiskās mākslas terapiju, un aizgāju to mācīties.
