Kā jārīkojas tuviniekiem, kad mājās nonāk slimnieks pēc insulta?
 
PĀRKĀRTOJUMI. Mājokļa vidi nākas pielāgot slimnieka vajadzībām. Ergoterapeits izvērtē dzīvokli un norāda, kur ir bīstamās vietas, ko vajadzētu pārkārtot. Ja jāpārvietojas ratiņkrēslā, problēmas rada tas, ka ratiņkrēsla platums parasti ir 87 cm, bet padomju laika vannasistabu durvju platums – tikai 80 cm, un durvis nākas pārbūvēt ©depositphotos.com

Situācija, kad kādu no ģimenes locekļiem piemeklējusi tāda nopietna slimība kā insults, maina ierasto sadzīves ritējumu. Zināms apjukums sākumā ir neizbēgams, jo šādam likteņa pavērsienam parasti nav gatavs ne pats slimnieks, ne viņa tuvinieki. Līdzās negatīvajam pārdzīvojumam, ko situācija rada pati par sevi, rodas arī ļoti daudz praktisku problēmu: kā pārkārtot mājokli atbilstoši slimnieka vajadzībām, ko darīt, lai viņš atgūtu pēc iespējas vairāk no zaudētajām spējām un iemaņām, kādu speciālistu palīdzība būs vajadzīga, kādi pasākumi jāveic steidzami un kādi nav aktuāli?

Šos jautājumus NRA pārrunāja ar Inu Iršu, AS Aprūpes Birojs ilggadējo vadītāju, sociālo zinātņu maģistri vadībzinātnē un ambulatorās aprūpes māsu ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi.

- Cik liels ir insulta slimnieku īpatsvars jūsu biroja aprūpējamo pacientu vidū?

- Tie ir aptuveni 40% no visiem pacientiem, pārsvarā pensionāri, taču gadās arī cilvēki darbspējas vecumā. Dažam rehabilitācijas iespējas ir labākas, dažam sliktākas. Mūsu virsuzdevums ir panākt, lai pacienti varētu atgūt tik labas pašaprūpes spējas, veselības stāvokli un dzīves kvalitāti, cik vien viņu apstākļos ir iespējams. Ja ne vairāk, tad vismaz pašiem apģērbties, paēst un tamlīdzīgi. Lai sasniegtu rezultātu, šos cilvēkus vajag maksimāli aktivizēt.

- Tautā valda uzskats, ka slims cilvēks, gluži otrādi, jāliek mierā...

- Bieži vien ģimene rūpes par slimo tuvinieku saprot tā, ka viņam ir tikai jāguļ mīkstā gultā, uzčubinātos spilvenos, ar puķu vāzi un augļu šķīvīti uz naktsgaldiņa. Reizēm redzam pavisam trakas lietas: kad cilvēku, kurš daudz ko varētu pats, baro ar karoti, neko neļauj darīt, līdz viņš pierod sevi uzskatīt par pilnīgi nevarīgu, un rehabilitācija netiek uzsākta, lai gan valsts tagad dod tādu iespēju. Ir valsts finansēti māsu pakalpojumi - aprūpe mājās, kā arī rehabilitācijas speciālistu - fizioterapeita, audiologopēda un ergoterapeita - pakalpojumi.

- Varbūt pacientam un viņa piederīgajiem rehabilitācijas loma nav pietiekami izskaidrota?

- Parasti jau slimnīcā, veicot izmeklējumus, ir skaidrs, vai pastāv izredzes rehabilitēties, vai pacients var atlabt tik tālu, lai spētu pats par sevi parūpēties utt. Pacients no slimnīcas saņem rehabilitācijas plānu. Piederīgajiem vajadzētu arī pašiem painteresēties par šiem jautājumiem; ja slimnīcā tos neizskaidro, tad atrast informāciju internetā. Un pildīt visu to, ko ārsti norādījuši. Jo agrāk cilvēks sāks rehabilitāciju, jo rezultāts būs labāks, vienkārši vajag ļoti saņemties un aktivizēties, un ir labi, ja šajā procesā iesaistās visa ģimene. Arī aprūpes māsa, dodoties vizītēs, par to visu var papildus atgādināt, viņa seko, lai cilvēks lietotu ārsta nozīmētos medikamentus, var izstāstīt par pacienta ēdināšanu un sniegt citus padomus.

- Kurus ieteikumus cilvēki pilda labprāt un kurus uzskata par nebūtiskiem?

- Bieži novērojam, ka pacienta tuviniekiem šķiet svarīgi nozīmētie medikamenti un injekcijas, bet citus pasākumus viņi uzskata par neobligātiem. Piemēram, ne visi ir paņēmuši fizioterapeita nozīmējumu: slimnieks to negribot, jo viņam grūti, un arī pašiem tā būtu neērtība, jo kādam tad vajadzētu sēdēt mājās, lai sagaidītu speciālistu. Dažam šķiet - ko gan tas dos, ja fizioterapeits atnāks, nedaudz izkustinās pacienta rokas un kājas, liks spaidīt bumbiņu vai vingrot ar slotaskātu? Bet efekts būtu labs. Ja pašam kustības nav pa spēkam, var veikt pasīvos vingrinājumus - vienkārši ņemt slimnieka roku un vingrināt. Fizioterapeits var iemācīt, kā tas darāms, un ģimenei jāturpina ar cilvēku regulāri darboties, jo tas ir daudz par maz, ja fizioterapeits atnāk piecas dienas nedēļā. Ģimenes neizprot arī audiologopēda nodarbību nozīmi - kāpēc gan vecam cilvēkam būtu dziesmiņas jādzied, ābece jālasa? Tas vajadzīgs traucētās runas atjaunošanai.

- Ko dod ergoterapeita konsultācijas?

- Ergoterapeits palīdz pielāgot vidi pacienta vajadzībām. Viņš izvērtē dzīvokli un norāda, kur ir bīstamās vietas, ko vajadzētu pārkārtot. Pat ja ir slikti sadzīves apstākļi un šaurība, kaut ko tomēr slimnieka labā var darīt. Ir vienkāršas lietas, kas cilvēkiem pašiem neienāk prātā, piemēram, ka vajadzētu aizvākt mazos tepiķīšus, uz kuriem pacients, nebūdams stabils uz kājām, var paslīdēt un krist. Ja cilvēkam nākas pārvietoties ratiņkrēslā, lielas problēmas rada tas, ka ratiņkrēsla platums parasti ir 87 cm, bet padomju laika vannasistabu durvju platums - tikai 80 cm. Ergoterapeits dos padomu, kā durvis pārbūvēt. Ja pacienta materiālie apstākļi to neļauj, var saņemt palīdzību no pašvaldības sociālā dienesta.

- Dzirdēts arī par gadījumiem, kad pret bezpalīdzīgiem, slimiem cilvēkiem ģimene izturas nevērīgi. Citkārt tuvinieki dara, ko spēj, bet te ierodas sen neredzēti radi no tālienes un viņus asi kritizē. Vai aprūpes māsu praksē nākas saskarties arī ar tādām situācijām?

- Reizēm redzam ģimenēs tendenci, ko citur pasaulē, taču ne pie mums, definē kā ekonomisko vardarbību, piemēram, patvaļīgu rīkošanos ar slimnieka bankas karti. Cilvēks ir guļošs, bet nepietiek gultas veļas, netiek pirktas labas higiēnas preces, ko par viņa pensiju varētu atļauties. Kādreiz nākas pajautāt: kur tā pensija paliek? Slimnieks taču nepērk ne vakartērpus, ne zeltlietas, viņam vajag minimumu ēšanai, daļu naudas var tērēt dzīvokļa uzturēšanai, bet pārējā tomēr jāizmanto viņa paša vajadzībām. Ja tu uzskati, ka viņš pats nevar rīkoties ar savu naudu, jāvēršas bāriņtiesā, lai izvērtē rīcībspēju un, ja atzīst, ka slimnieks nav rīcībspējīgs, ieceļ oficiālu aizbildni. Nezin kāpēc cilvēkiem liekas, ka šo jautājumu nevajadzētu cilāt.

Kādreiz patiešām gadās, ka atbrauc radi no ārzemēm un šausminās: pacienta veļa izskatās pelēka, noplukusi, jo taupības dēļ nav mazgāta ar labiem pulveriem, reizēm tikai izskalota. Labi tas nav, taču, ja veļa ir nosacīti tīra un sausa, tas veselībai nekaitē. Ar šausmināšanos līdzēts nebūs. Ja tu vari kaut ko mainīt, tad palīdzi ar savu artavu, sapērc kārtīgu veļu, labus pulverus, higiēnas preces un vēl citas vajadzīgās lietas, nevis nosodi tos, kuri aprūpē savu tuvinieku, kā prot.

- Daudzi cilvēki izvairās domāt par to, kas notiktu, ja pašus piemeklētu smaga slimība. Ko iespējams darīt profilaksei un kā var kaut nedaudz nodrošināties šādam varbūtējam gadījumam?

- Runājot konkrēti par insultu, vienkārši vajadzētu zināt, kuri ir tie apstākļi, kas to veicina, nesamierināties ar to, ka ir paaugstināts asinsspiediens vai holesterīna līmenis, un, ja ārsts ir nozīmējis zāles, tad lietot tās. Insulta pacientu tuvinieki bieži stāsta: jā, opis vai ome pie daktera gāja, bet redz, kur tās zāles stāv neskartas. Der zināt arī pazīmes, kas var liecināt par insulta tuvošanos: viena sejas puse kļūst sārtāka par otru, var būt kustību koordinācijas traucējumi - cilvēks nevar trāpīt durvīs, it kā būtu nedaudz iereibis; parādās sīkas nemierīgas roku kustības, piemēram, visu laiku kaut ko pogā un aizpogā, kādu dienu ir ierobežots redzes lauks, bet tur nav vainīgas acu problēmas.

Raugoties plašāk, mums Latvijā ir liela problēma: mēs negatavojamies iet pensijā. Piemēram, Vācijā cilvēki par to laikus sāk domāt: bērni aizgājuši savā dzīvē, vai man būs vajadzīgs pašreizējais dzīvoklis vai māja, vai to spēšu uzkopt, kad man būs 70-80 gadu? Varbūt vajag to pārdot un nopirkt mazāku dzīvokli zemākā stāvā, ar balkonu, vai pārcelties uz savu dzimto mazpilsētu? Kamēr vēl esmu strādājošs, ir vērts salabot zobus, iegādāties sadzīves tehniku, piemēram, trauku mazgājamo mašīnu vai robotu putekļu sūcēju, kas atvieglos dzīvi.

Vēl mums ir tāds nelāgs paradums ļoti agri izdāļāt savu mantu, teiksim, 70 gadu vecumā pārrakstīt dzīvokli brāļa mazmeitiņai, vēl kaut ko atdot draugiem. Bet izrādās, ka cilvēks dzīvo vēl gadus divdesmit, situācija tikmēr mainās, radiniecei ir sava ģimene, bērni un darbs, dzīvokli viņai patiesībā nevajag, bet pienākums rūpēties par veco cilvēku izjauc ieceri pārcelties uz ārzemēm... Svarīgi ir arī darīt citiem zināmu, kurš būs tas cilvēks, kam es uzticu lemt par sevi gadījumā, ja pats to nevarēšu. Tam nav obligāti jābūt radiniekam, kuram, iespējams, ir savtīgas intereses, tas var būt draugs, kaimiņš, bijušais kolēģis.

Der zināt:

Aprūpe mājās ir slimnieka higiēniskās un medicīniskās aprūpes, kā arī mājturības pasākumu komplekss, kas palīdz tam sasniegt labāko iespējamo veselības stāvokli, pašaprūpes līmeni un dzīves kvalitāti viņa paša ierastajā vidē.

Nosacījumi sekmīgai slimnieka aprūpei mājās:

* precīzi zināma ārsta diagnoze;

* stabils slimnieka veselības stāvoklis;

* sadzīves apstākļi pieļauj veikt aprūpi mājās;

* ģimenes ārsta un medicīnas māsas līdzdalība aprūpē;

* atbilstošas aprūpētāja prasmes.

Jau sākumā slimnieka piederīgajiem ar ārstējošo (ģimenes) ārstu jānoskaidro:

* kādā stāvoklī turpmāk būs slimais ģimenes loceklis (tikai gulošs vai varēs sēdēt, staigāt u.c.);

* cik ilgi būs šāds stāvoklis;

* kāda ir slimnieka veselības prognoze;

* vai ir iespējama veselības uzlabošanās;

* vai veselības stāvoklis būs nemainīgs;

* vai iespējama veselības stāvokļa pasliktināšanās.

Izvēloties slimnieka istabu, jāpārdomā:

* vai istaba atrodas pietiekami tuvu vannasistabai un tualetei;

* vai istaba atrodas pietiekami tālu no saimniecības telpām un pārējo ģimenes locekļu dzīvojamām telpām;

* vai istaba ir silta, labi vēdināma, gaiša;

* vai nav dzirdami ielas un dzīvokļa trokšņi;

* vai istabas grīda ceļā uz tualeti un vannasistabu nav pakāpienu vai kāpņu;

* vai istaba ir pietiekami droša;

* vai istaba ir pietiekami liela slimā apkopšanai;

* vai istabā būs iespējams novietot visu nepieciešamo slimā vajadzībām.

Slimnieka gulta jānovieto, ņemot vērā šādus nosacījumus:

* gultai jāatrodas no caurvēja aizsargātā vietā;

* no gultas ir jābūt labi pārredzamai visai istabai;

* guļot gultā, slimniekam jāredz cilvēki, kas ienāk pa durvīm;

* jāvērtē skats pa logu no slimnieka gultas;

* gultā slimniekam ir jājūtas drošībā;

* gultas labajai malai (kur slimniekam labā roka) jāatrodas nost no sienas (labrocim);

* slimo apkopjot, ērti var piekļūt gultai.

Ja aprūpējams slimnieks pēc insulta:

* slimniekam gultā jāatrodas tā, lai galva vienmēr būtu jāgriež uz slimo (cietušo) pusi;

* priekšmeti, kas interesē slimnieku - televizors, ciemiņu krēsls, naktsskapītis -, jānovieto tā, lai tie atrastos viņa nejutīgajā pusē.

Slimnieka istabas minimālais aprīkojums, lai sekmīgi varētu veikt tā aprūpi:

* gulta - vislabāk funkcionālā slimnieka gulta;

* naktsgaldiņš - ērti aizsniedzams no gultas;

* atpūtas krēsls, kur slimnieks var pasēdēt, ja viņš to drīkst;

* krēsls ciemiņiem;

* galds slimā aprūpes materiāliem, medikamentiem;

* lampas: griestu lustra, naktslampiņa (aptumšota), lampa pie gultas (gaiša);

* zvaniņš (bieži tas ir vienīgais līdzeklis, kā slimnieks var kādu pasaukt).

Ieteikumi, lai novērstu mazkustības izraisītas komplikācijas:

* Ja vien slimnieka stāvoklis to atļauj un ārstam nav iebildumu, sēdiniet viņu krēslā katru dienu. Ja slimnieks spēj stāvēt, palīdziet stāvēt kādu brīdi katru dienu. Kamēr slimnieks sēž, lieciet viņam dziļi elpot un atklepot to, kas sakrājies elpošanas ceļos.

* Ja slimnieks ir gulošs, groziet viņu ik pa divām stundām.

* Ja slimnieks spēj, lieciet viņam kustināt pēdas uz augšu un leju, pāris reizes katru stundu, kamēr nomodā. Tas novērš trombu veidošanos vēnās.

* Palīdziet izkustināt katru locītavu visos tās virzienos pāris reizes dienā, īpaši, kad slimnieks mazgājas vai tiek mazgāts, ģērbjas vai veic citas ikdienas darbības.

* Palīdziet slimniekam pēc iespējas vairāk dzert, ja ārstam nav iebildumu (nieru slimniekiem šķidruma apjoms būs ierobežots). Vislabākais dzēriens ir tīrs ūdens, bet katrs šķidrums bez alkohola un kofeīna noder, ja slimniekam tas garšo.

Ieteikumi tuviniekiem, lai neizdegtu:

* pirmajā vietā - slimnieka un aprūpētāja intereses un labas attiecības, nevis «ko teiks kaimiņi vai kādi citi kritiķi...»;

* ja aprūpe ir vajadzīga diennakts garumā vai ilgstoši, laikus atzīt sev, ka nevienam tas nav pa spēkam bez palīdzības;

* atzīt, ka jums arī ir nepieciešams miegs, ēdiens un izklaide, iespēja tikt projām no slimnieka gultas, lai varētu atkal labi un mīļi slimnieku kopt turpmāk;

* aicināt palīgā citus tuviniekus vai aprūpes dienestus un nenoraidīt palīdzību, kas tiek piedāvāta. Mocekļa loma nepalīdzēs ne jums, ne slimniekam, un labāk ir lietot savus spēkus, organizējot un vadot aprūpes darbu;

* rūpēties par savu veselību un neaizmirst pašam apmeklēt ārstu, jo slims aprūpētājs nevar palīdzēt nevienam;

* dalīties savās grūtībās un raizēs ar citiem, kam varbūt ir līdzīgi apstākļi vai kas spēj iejūtīgi uzklausīt (mācītājs vai sociālais darbinieks);

* iekopt savu garīgās izteiksmes veidu, vai tā būtu joga, meditācija vai lūgšanas, vienatnē vai kopā ar citiem.

Ieteikumi slimniekam un ģimenei, izvēloties aprūpētāju vai slimo kopēju:

* Esiet skaidrībā par to, kas aprūpes personai būs jāveic. Vai slimniekam, piemēram, vajadzēs medikamentu ievadīšanu un pārsiešanu vai tikai mazgāšanu, ēdināšanu vai krāsns iekurināšanu? No tā būs atkarīgs, vai jums derēs vienkārši kaimiņu sieviete vai vajadzēs kādu ar māsas, feldšera vai māsas palīga izglītību.

* Noskaidrojiet, kur persona ir strādājusi iepriekš, un noteikti ievāciet atsauksmes no iepriekšējiem darba devējiem.

* Noskaidrojiet darba noteikumus un apmaksu, vislabāk ar rakstisku līgumu. Jānorāda darba laiks, veicamā aprūpe, novērošana, kas ziņojams ģimenei vai ārstam un kā rīkoties ārkārtas situācijā. Aprūpētājam jābūt pieejamiem ģimenes locekļu, ārsta un ātrās palīdzības telefoniem.

* Skaidri un nepārprotami jārunā par lietām, ko jūs gaidāt no aprūpes organizācijas vai aprūpētāja: konfidencialitāti par visu, kas risinās slimnieka ģimenes mājā un attiecībās; iejūtību un cieņu pret slimnieku un reaģēšanu uz viņa vajadzībām; personīgu tīrību, tīru darba tērpu un apavus, ko uzvelk, ierodoties pie slimnieka; precīzu darba grafiku un darba pienākumu ievērošanu; solījumu nekad nepamest slimnieku, kurš ir bezpalīdzīgs, arī ja ģimenes locekļi ir aizkavējušies.

* Jārunā par to, ka aprūpētājs nedrīkst lietot alkoholu, piesavināties slimnieka mantas vai laist slimnieka mājās nepiederošus cilvēkus.

* Novērojiet, kādā stāvoklī atrodas slimnieks un viņa vide pēc sniegtās aprūpes, un, ja jūs vai slimnieks neesat ar kaut ko apmierināti, labāk par to runāt uzreiz. Ja slimnieks var izteikties, viņš vislabāk var dot atsauksmi par sniegto aprūpi.

(Avots: Ina Irša, Irēna Kalniņš, Agita Melbārde-Kelmere. Slimnieka kopšana mājas apstākļos)