Iemetot aci kādā fobijām veltītā tekstā, kas nejauši uzšķirts žurnālā vai uziets internetā, daudzi jūtas ieintriģēti un pat uzjautrināti par to, cik neiedomājamas lietas cilvēkiem izraisa bailes. Lai nu vēl būtu arahnofobija – bailes no zirnekļiem – vai tripanofobija – bailes no injekcijām, bet izrādās, pastāv arī spektrofobija – bailes no spoguļiem, triskaidekafobija – bailes no skaitļa 13 – un citas ne mazāk dīvainas bailes, kas apzīmētas ar gudriem nosaukumiem. Psihiatri savā praksē gan vairāk sastop pacientus, kuru fobijas ir nevis retas un eksotiskas, bet dzīvi nopietni apgrūtinošas, ar nepatīkamām sekām.
«Fobiju sekas var būt gan alkoholisms, gan invalidizācija, gan ar laiku arī citu slimību pievienošanās,» saka psihiatre Lada Stoligvo.
Sociālā fobija
«Viena no fobijām, kam var būt ļoti nepatīkamas sekas, ir sociālā fobija, ko sauc arī par sociāliem trauksmes traucējumiem. Tās ir ļoti stabilas iracionālas bailes kaut ko darīt publiskās vietās, nokļūt uzmanības centrā vai tikt pazemotam,» skaidro psihiatre. «Trauksme parādās, atrodoties sabiedriskās vietās, ēdot, negaidīti satiekot paziņas vai apmeklējot sabiedrisko tualeti. Trauksmi diezgan bieži pavada sarkšana, trīce, bailes no vemšanas, no nekontrolējamas urinēšanas vai defekācijas. Cilvēks izprot, ka trauksme ir pārmērīga un nepamatota. Līdzās šai trauksmei var parādīties arī panikas lēkmes. Šiem pacientiem raksturīgas ne tikai iracionālas bailes, bet pat briesmas, ka viņus vērtēs citi cilvēki. Viņiem piemīt perfekcionisma iezīmes, kas liek ilgi pārdomāt visas savas rīcības, un, ja gadījusies neveikla situācija vai pateikts kāds nepareizs vārds, savā uztverē viņi sabiezina krāsas, uzmācīgi par to domā ne tikai stundām, bet pat dienām un nedēļām. Cilvēkiem ar sociālo fobiju ir ļoti svarīgi, lai pārējie par viņiem pozitīvi izteiktos un pozitīvi novērtētu. Pat ja tikai liekas, ka uz viņiem kāds greizi paskatījies, situācija tiek dramatizēta, un, protams, jo vairāk cilvēks par to domā, jo sliktāk viņš līdzīgos gadījumos jūtas. Viņš sāk izvairīties no biedējošām situācijām, un tas var radīt sociālu dezadaptāciju, neļaut jaunam cilvēkam atrast savu vietu sabiedrībā. Ja pievienojas vēl vesela grupa citu psihiatrisko slimību, tas kļūst par iemeslu invaliditātei.
Ja problēmas sākas jau skolas gados, jaunietis ar sociālo fobiju atsakās iet klases priekšā, piedalīties kopīgos pasākumos, braukt skolas ekskursijā, atturas apmeklēt tualeti, jo viņam liekas, ka visi noteikti klausās fizioloģiskos trokšņus, kad viņš nokārtojas. Lai pārvarētu bailes, doties uz kādu pasākumu, sākas alkohola lietošana, īpaši tīņu vecumā vai jaunībā. Ja ir nepieciešamība uzstāties auditorijas priekšā, tad cilvēks vai nu sāk izvairīties no mācībām un līdz ar to zaudē iespēju iegūt izglītību, vai arī paklusām no radiem un paziņām aizņemas trankvilizatoru grupas preparātus, kas veicina atkarību, - tas ir absolūti nepareizi. Sociālās fobijas dēļ cilvēks var atteikties no kontaktiem ar citiem. Bieži simptomiem pievienojas panika, kas var attīstīties gan fobijas kontekstā saistībā ar situācijām, no kurām cilvēks izvairās, gan vienkārši kā paralēls stāvoklis. Ļoti bieži pievienojas depresija, un apmēram 20% no sociālās fobijas slimniekiem sāk ciest no alkoholisma. Kad cilvēks ar sociālo fobiju nokļūst ārsta redzeslokā, ir svarīgi uzzināt, cik ilgu laiku tas jau turpinās, un mērķtiecīgi sākt meklēt paralēlās slimības. Panika pievienojas aptuveni 33% gadījumu, bet 19% pacientu ir ģeneralizēti trauksmes traucējumi vai trauksmes neiroze, kad novēro ne tikai bailes no konkrētas situācijas, bet arī visaptverošu trauksmi, bažas par visu, kas varētu notikt, un ļoti sliktas gaidas no nākotnes. Ja sociālā fobija tīņu un jaunības gados cilvēkam nav bijusi raksturīga, bet izpaužas jau vidējā vecumā, turklāt viņš nav pārcietis nekādu spilgtu psihotraumējošu situāciju ar publisku kaunu, tad obligāti ir jāmeklē depresijas izpausmes, jo sociālā fobija var būt tai kā maska.»
Agorafobija
Populārā literatūrā agorafobija tiek formulēta kā bailes iziet no mājām, bailes pamest drošu vietu. «Grieķu valodā agora ir tirgus laukums,» stāsta L. Stoligvo. «Klasifikācijā iespējams arī sīkāks iedalījums, bet pamatā mēs izdalām agorafobiju, kad cilvēkam ir bailes un trauksme, nokļūstot sabiedriskā vietā, cilvēku pūlī vai ceļojot vienam, un tās galējo variantu - bailes iziet laukā no mājas. Sabiedriska vieta ir veikals, tirgus laukums, kinoteātris vai jebkura cita vieta, kur uzturas daudz ļaužu un ir pietiekami liela platība. Var būt bailes no plašām atklāta tipa teritorijām, no klaja lauka vai pļavas. Agorafobijai jāpieskaita arī bailes braukt sabiedriskajā transportā, jo arī tā ir saistīta ar atrašanos ārpus mājām, turklāt tādiem cilvēkiem diezgan bieži ir arī bailes atrasties lielveikalos vai citās sabiedriskās vietās un tur pārvietoties vieniem pašiem; bailes var radīt pat tikai doma par nokļūšanu šādā situācijā. Agorafobija var izpausties ar panikas lēkmēm vai bez tām, kad ir vienkārši nemiers, nepatīkamas gaidas un impulsīva vēlēšanās izvairīties no biedējošās situācijas. Novērojama izvairīšanās uzvedība - cilvēks cenšas neiziet no mājas, neiet uz atklātiem laukumiem. Līdzīgi kā sociālās fobijas gadījumā viņš var vairīties no publiskas uzstāšanās. Bieži vien nav iespējams strikti nodalīt vienu fobiju no citām; ir pacienti, kuriem ir polifobijas - vienlaikus vairākas formas. Piemēram, bailes lidot lidmašīnā būs atsevišķa fobijas forma, bet, ja vienlaikus ir arī bail braukt pilsētas sabiedriskajā transportā vai iziet no mājas, tad tā ir agorafobija. Diemžēl tā diezgan bieži var komplicēties ar depresiju. Kad cilvēks savu baiļu dēļ atsakās pārvietoties viens pats, pieaug sociālā dezadaptācija. Un, runājot par tuvinieku rīcību, gribu brīdināt, ka ikdienā pavadīt cilvēku ar agorafobiju aiz rociņas uz darbu un no darba ir lāča pakalpojums. Var veikt ceļu kopīgi dažas reizes, lai ļautu pārliecināties, ka nekas slikts nenotiek, bet, ja pārvietošanās ārpus mājas rada ļoti lielu nestabilitāti, ir jāgriežas pie psihiatra. Mēs mērķtiecīgi mēģināsim saprast, vai ir vēl citi simptomi un traucējumi. Piemēram, ja cilvēks neiet laukā aiz bailēm, ka visas lielās celtnes sagrūs pār viņu, tad acīmredzot tie ir uztveres un domāšanas traucējumi un jādomā par citu slimību. Ne vienmēr tās fobijas, par kurām stāsta cilvēks, ir tikai fobijas. Pamatā var būt kāda nopietna slimība, piemēram, neārstēta depresija vai šizofrēniska spektra slimības. Mums jāzina nianses, kā pacients apraksta savas bailes. Jo ilgāk cilvēks sirgst ar agorafobiju bez sistemātiskas pareizas ārstēšanas, jo vairāk viņš zaudē savu sociālo adaptāciju un atgriezties aktīvā sabiedrības dzīvē ar katru gadu kļūst grūtāk. Agorafobija ir viena no tām fobijām, kuras dēļ cilvēks var nonākt līdz invaliditātei. Ja ir neārstētas pavadošas slimības, diemžēl var gadīties, ka uzlabot stāvokli kļūs ar katru gadu arvien grūtāk.»
Izolētas fobijas
Var būt arī tā, ka cilvēkam ir tikai viena atsevišķa fobija - izolēta fobija. «Izolēta fobija var būt sākums kādai nopietnākai ilgstošai slimībai, piemēram, depresijai, taču ir cilvēki, kuriem visu mūžu ir kāda izolēta fobija, un vienīgais, kas darāms, ir mēģināt pašam sevi trenēt attiecīgajās situācijās,» komentē psihiatre. «Piemēram, ja cilvēkam ir klaustrofobija - bailes atrasties slēgtās telpās - un rezultātā viņam ir bail braukt liftā, var pieiet pie lifta, nospiest izsaukuma pogu, gaidīt, kad durvis atvērsies, ieiet kabīnē, varbūt kopā ar kādu cilvēku, kurš var sniegt emocionālo palīdzību, pagaidīt, kamēr durvis aizvērsies, nospiest atvēršanas pogu un iziet no lifta. Pēc tam var jau pabraukt stāvu vai divus. Tas jādara lēni, pakāpeniski, sevi trenējot nepatīkamajai situācijai. Pēc tam var paveikt to patstāvīgi, bet zināt, ka pavadonis ir turpat netālu, lai sniegtu palīdzību, ja lifts gadījumā iestrēgst. Un tā cilvēks pakāpeniski uzlabo situācijas panesamību. Runājot par bailēm no zirnekļiem, diez vai kāds sevi trenēs, ļaujot zirneklim rāpot pa roku, bet teorētiski tas ir iespējams. Lielākā izolēto fobiju daļa, ko nepavada citas slimības, var pāriet bez ārstēšanas - cilvēks var pats sevi pieradināt atrasties biedējošajā situācijā. Taču vēlreiz jāuzsver, ka vajadzīga diagnostika, jo tas, kas no malas izskatās kā fobija, var būt kaut kas cits. Piemēram, ja cilvēks baidās no slēgtas telpas, tā ir klaustrofobija. Bet, ja viņš ieiet duškabīnē un parādās fantāzijas un bailes, ka ārpusē aiz aizsvīdušā stikla var būt haizivs, lauva vai kaut kāds mistisks briesmonis, tur jau parādās kaut kas no šizofrēniskā spektra. Bērnu vecumā tā ir gandrīz normāla parādība, jo notiek ļoti aktīva fantazēšana, zināšanas par pasauli ir ierobežotas, turklāt ir lasītas pasakas, kur darbojas burvji, raganas, citplanētieši un tamlīdzīgas fantastiskas būtnes, bet robeža starp realitāti un fantāziju bērniem ir ļoti nosacīta. Taču vēlāk, kad zināšanas par apkārtējo pasauli jau ir diezgan strukturētas, tādas bailes, protams, nav parastas un ir vēlams atnākt un aprunāties par tām nevis ar psihologu vai psihoterapeitu, bet tieši ar psihiatru. Īpaši, ja tās ir intensīvas bailes, kuru dēļ cilvēks spiests mazgājoties atstāt duškabīnes durvis atvērtas, ir runa par domāšanas traucējumu, viņam vajadzīga ārsta palīdzība un varbūt pat būs nepieciešamas zāles.»
Mazu soļu stratēģija
Apkārtējie reizēm mēģina līdzcilvēku fobijas «radikāli izārstēt»: ja bail no ūdens - iegrūdīsim baseinā, ja no tumsas - ieslēgsim pagrabā, ja no zirnekļiem - liksim tos viņam aiz apkakles, ja bail no publiskām vietām - aizvedīsim viņu tur un pametīsim. Un pašiem būs jautri pavērot, kas notiks.
«Nekādā gadījumā nedrīkst tā darīt,» norāda psihiatre. «Tas var vienīgi pasliktināt stāvokli, izraisīt sekundāras fobijas sakarā ar traumējošu pieredzi. Sociālā fobija diezgan bieži sākas tīņu vecumā tieši tāpēc, ka bijusi kaut kāda apcelšana. Fobija var attīstīties pēc traumējošas publiska kauna situācijas, bet, ja tāda epizode nav bijusi, jāmeklē cita patoloģija. Ja vainīga traumējoša pieredze, palīdzēt var psihologs vai psihoterapeits, īpaši labi strādā kognitīvi biheiviorālā psihoterapija - ja laikus iet pie speciālista, tad problēmu var atrisināt.»
Apkārtējie līdzcilvēku var atbalstīt, palīdzot viņam spert pakāpeniskus, mazus soļus, lai atbrīvotos no fobijas, kā jau minētajā gadījumā ar liftu. Ja bail no ūdens, var kopīgi apmeklēt baseinu vai pludmali, rosināt sākumā kaut vai paraudzīt ūdeni ar roku, pēc tam iebrist līdz potītēm utt.
Nepadoties un pārvarēt
«Jācenšas fobijām nepadoties un jāmēģina tās pārvarēt. Ja cilvēks atkāpjas, veidojas uzvedības stereotips, kad viņš izvairās no saskarsmes ar biedējošo situāciju, turklāt diezgan bieži šie cilvēki apkārtējiem nestāsta, kāpēc viņi nedara to vai citu lietu. Viņi paši saprot, ka baidās, nezina, kā to pārvarēt, un viņiem ir kauns,» komentē L. Stoligvo. «Sociālo fobiju sauc par neizmantoto iespēju slimību, jo cilvēks savu baiļu dēļ daudz kur nepiedalās, daudz ko nemēģina, izvairās, norobežojas, un, tā kā lielākā daļa apkārtējo nav informēti, kāpēc cilvēks tā uzvedas, sāk mainīties komunikācija, un viņš pamazām zaudē attiecības. Citi var viņu apcelt vai arī norobežoties. Tāpēc būtu vēlams nevis stāstīt par savu problēmu draugiem un paziņām, bet atnākt pie psihiatra. Jo ātrāk vēršas pēc palīdzības, jo lielāka varbūtība, ka iespējams palīdzēt, varbūt pat neizmantojot zāles. Ja vienlaikus ir dažādu baiļu varianti - polifobija -, kur var būt gan sociālās fobijas, gan klaustrofobijas, gan citas izpausmes, tad jānozīmē zāles. Kad medikamentu lietošanu pārtrauc un trauksme mazinās, smadzenēs saglabājas tāds kā brīdinājums, ka attiecīgās situācijas ir bīstamas, tāpēc jāstimulē pacients pārvarēt izvairīšanās uzvedības stereotipu, jo, tikai pateicoties savai apziņai, cilvēks pats iemācās situācijas pārvaldīt.»
